Brīdinājums: šinī ierakstā būs sastopami daudzi jo daudzi
maitekļi.
Turpinu savu Kinga audiogrāmatu maratonu un šeit nu reiz bija
pavisam citāda iepazīšanās ar cienījamo autoru. Līdz šim biju
lasījusi 4 Kinga grāmatas- Mirdzumu, Keriju, Mizeriju un Zvēru kapiņus- un visām šīm grāmatām ir kopīga
fobiju apvienošana ar pārdabisko (nu labi, Mizerijā īsti nebija
pārdabiskā, bet tas šobrīd nav svarīgi), radot asinis stindzinošas
šausmas. Stīvens Kings līdz šim manā galvā figurēja tikai ar vienu
apzīmējumu- šausmu karalis, bet šī grāmata to būs mēreni
mainījusi.
Ko jūs darītu, ja atklātu “caurumu” laikā, kas ļauj nokļūt
piecdesmitajos gados? Tas ir, pēc tam, kad pāris gadus būtu
uzturējuši savu burgeru ēstuvi par neticami lēto tā laika gaļu un
uzvarējuši pāris derībās?
Džeiks Epings visnotaļ negaidīti saņem savu mūža lielāko uzdevumu,
kas šķietami neiet kopā ar viņa skolotāja karjeru un būtību- viņam
ir jāaptur Kenedija slepkavība, jo tas varētu glābt miljoniem
dzīves. Bet vai pagātne ļausies izmainīšanai un kā tas ietekmēs
tagadni?
11/22/63
ir viena no tām grāmatām, kuru sāku lasīt, pilnīgi neko nezinot par
tās sižetu, es pat nezināju, ka tā ir par ceļošanu laikā. Un arī
grāmatas nosaukums man neko neizteica- tā kā jocīgie amerikāņi
datumus raksta pavisam jocīgi un ačgārni, es nebiju aizdomājusies
līdz tam, ka grāmatas nosaukums vispār ir datums.
Otra lieta, ko es nebiju piefiksējusi bija tas, ka šī ir ļoti gara
grāmata. Kad biju noklausījusies apmēram piecas stundas no
ieraksta, sāku skatīties, cik tad man vēl ir atlicis, jo piecas
stundas parasti ir tas brīdis, kad darbība rit pilnā sparā vai pat
taisās tā kā uz beigām, bet šeit Kings ir tikai tikko knapi
pārliecinājis savu galveno varoni par to, ka viņam tiešām vajadzētu
darīt visu to lietu. Apskatījos iekš Goodreads un kā tad- grāmata
uz savām 800+ lapaspusēm! Te arī uzskatāms audiogrāmatu pluss- ja
tā būtu fiziska vai pat e-grāmata, es to nebūtu ņēmusies tagad
lasīt tieši apjoma dēļ (esmu tai periodā, kad nav iedvesmas uz
garām grāmatām), bet audiogrāmatai tas ir visai vienaldzīgi.
Uzreiz pēc izlasīšanas šai grāmatai Goodreads ieliku piecas
zvaigznes, kas tur ir maksimālais vērtējums, bet pēc tam sāku
domāt, vai man šī grāmata patiešām patika tik ļoti. Jā, man patika
beigas, lielākoties man patika galvenais varonis un man ļoti patika
ideja par to, kādas sekas izraisa pagātnes ietekmēšana, bet vai man
grāmata patiešām patika uz piecām zvaigznēm? Nezinu.
Šoreiz mazliet atkāpšos no sava ierastā bloga formāta un lietas,
kas man patika vai nepatika vienkārši uzskaitīšu pa punktiem.
Patika:
- Pagātnes izmainīšanas sekas. Parasti tiek pieņemts, ka ceļošana laikā un pagātnes izmainīšana nākotni ietekmē tik daudz, cik to ir spējīga ietekmēt cilvēku rīcība, neatkarīgi no tā, cik nelieli ir pieņemtie lēmumi. Man patika šeit izvirzītā Kinga ideja, ka pagātne ir viens veselums, kuru mainot sāk sagrūt pati realitāte, kas nespēj noturēt arvien pieaugošo paralēlo laika līniju skaitu. Visai interesanta ideja, ko noteikti ir vērts apspēlēt vēl.
- Grāmatas beigas. Kad lasīju šo grāmatu, es nekādīgi nevarēju saprast, ar ko tā beigsies- no vienas puses stāsts it kā netipiski velk uz laimīgam beigām, no otras puses Kings jau nav spējīgs pabeigt grāmatu, ja ar grāmatas beigām nevar lasītājam salauzt sirdi. Bet, kā man teica citi prātīgi šīs grāmatas lasītāji, grāmata beidzās tieši tā, kā viņai ir jābeidzas. Un lai arī beigas ir samērā priecīgas, Kings ir palicis uzticīgs sev un neko pārlieku laimīgu tur uzražojis nav.
- Nostaļģijas apspēlēšana. Kings ir ļoti veiksmīgi ticis galā ar cilvēku mūžīgo ilgošanos pēc vecajiem, labajiem laikiem. No vienas puses šinī grāmatā cilvēks tiek ļoti parauts uz sentimentu- skaistās mašīnas, labi ēdieni, nesatraukšanās par to vai citu lietu-, bet no otras puses Kings šo pašu sentimentu strauji piezemē atgādinot, ka tas bija arī rasisma un citu negāciju laiks. Principā šinī grāmatā Kings veiksmīgi parāda to, ka sentiments pēc šiem laikiem varētu būt tikai vidusšķiras baltādainajiem un lielākoties vīriešiem.
- Skaistā atkārtošanās. Ir visai apbrīnojami, kā autors spēj nemitīgi atkārtot vienu un to pašu, pat vienus un tos pašus vārdus, visu laiku apspēlēt vienu un to pasu notikumu, un to visu pārvērst mākslā.
Patika un nepatika:
- Galvenais varonis. Sakumā Džeiks manī neizraisīja nekādas emocijas- tāds atsvešināts, auksts tēls, kurš neveiksmīgi cenšas lasītāju pārliecināt par to, ka viņš ir dzīvs cilvēks. Bet, kad viņš sāk darboties pagātnē, viņš piepeši atdzīvojas un kļūst ļoti pievilcīgs- tāds atturīgs, saprātīgs tips, ar kuru man bija viegli identificēties. Uz beigām gan šī patika atkal sāka noplakt, jo viņš pamazām atkal kļūst par marioneti stāstam un es nezinu, vai es tiešām noticēju viņa argumentiem par labu dzīvošanai nākotnē. Izklausījās kaut kā mazliet par cēlu vienam cilvēkam, bet no otras puses- kas to lai zina, kā kurs rīkotos šādā situācijā. Bet vispār man šķiet, ka parasts cilvēks (kādu Kings ir centies attēlot Džeiku) nespētu tik altruistiski izvēlēties abstrakto jēdzienu “visa pasaule” pār savu personīgo laimi un mīlestību. Es drīzāk ticētu domai, ka viņš būtu spējīgs sevi pārliecināt, ka viņš jau neko daudz neietekmēs ar savu necilo dzīvi, pie kam vismaz emocionāli ir skaidrs, ka viņš ir piedzimis nepareizajā laikmetā- viņa vieta būtu piecdesmitajos. Tā nu galu galā nejūtos īsti pārliecināta par tām beigām.
Nepatika:
- Džeika attieksme pret Seidiju. Ja visos citos jautājumos Džeiks ir īsteni liberāls nākotnes iedzīvotājs, tad viņa izturēšanās pret Seidiju ir patiesa piecdesmito gadu bruņinieka baltā zirgā attieksme. Seidija nebija nekāda lellīte, kas būtu no visa jāsargā un viņai krietni nāktu par labu, ja kāds nemēģinātu nemitīgi diriģēt viņas dzīvi.
- Izstieptais ievads. Es saprotu, ka Džeiku vajag pārliecināt par to, ka šo visu vispār ir vērts darīt, bet manis pēc ievadu varētu arī noīsināt- tā bija grāmatas garlaicīgākā daļa, kam bija mazliet grūti tikt pāri.
Un šeit es mazliet apmulsu. Kad sāku rakstīt šo ierakstu un kad
vakar domāju par grāmatu, šķita, ka “nepatika” daļa būs krietni
garāka, bet patiesība ir tāda, ka man tieši Džeika izturēšanās pret
Seidiju grāva visu stāstu.
Un ir vēl kāds muļķīgs iemesls, kas man neļāva pilnībā izbaudīt šo
grāmatu- es neko nezinu par Ameriku piecdesmitajos gados, man pēc
tā nav nekādas nostaļģijas un dala no detaļām man neko neizteica.
Tā, protams, nav autora vaina, bet īsti nav arī manējā.
Jebkurā gadījumā, tas, ko es mēģināju ar visu šo garo palagu
pateikt, ir sekojošais- šī ir ļoti laba grāmata, kuru noteikti ir
vērts lasīt. Bet šī noteikti nav mana mīļākā Kinga grāmata un
vismaz pagaidām man Kings labāk patīk kā šausmu karalis. Šoreiz gan
tam nav pilnīgi nekāda racionāla pamatojuma, vienkārši nepavilkos
tādā mērā kā parasti uz Kinga grāmatām.
Citāti no grāmatas:
“Do you happen to have another Condom? I think I’ve discovered the cure for headaches.”
“When all else fails, give up and go to the library.”
“Sometimes life coughs up coincidences no writer of fiction would dare copy.”
“Although emotionally delicate and eminently bruisable, teenagers are short on empathy. That comes later in life, if it comes at all.”
Vērtējums:
9/10
Spīgana Spektore, spigana.spektore.lv, 9.12.2014.
