Ar Stīvena Kinga radošo darbību es iepazinos pirms diviem
gadiem, 2013. gada jūlijā izlasīju vienu no viņa visu laiku
labākajām un slavenākajām grāmatām “Mirdzums”.
Kopš tā laika esmu izlasījusi 17 Kinga grāmatas, tai skaitā tikko
pabeidzu Mirdzuma turpinājumu “Doktors
Miegs”. Nevarētu teikt, ka esmu kāds baigais Kinga
eksperts, jo ar savām 17 grāmatām esmu tikai mazliet apžļembājusi
visu viņa sarakstīto, tomēr zināms priekšstats par Kinga stilu un
viņa spējām man ir. Un tā nu es atļaujos apgalvot sekojošo – lai
arī “Doktors Miegs” nebūt nav slikta grāmata, pēc Kinga standartiem
šis ir mēreni vājš romāns.
Dens Toranss nu ir izaudzis no baisajām “Overlook” dienām, bet tā
tad arī būtu vienīgā labā lieta, kas par viņa dzīvi sakāma. Dens ir
atklājis, ka ar mirdzumu krietni vieglāk sadzīvot ir tad, ja to
noēno ar alkoholu un nu Dens ir nožēlojams alkoholiķis bez
pastāvīgas dzīvesvietas, ienākumiem, radiem vai draugiem.
Tā tas ir līdz brīdim, kad viņa dzīvē ierodas Anonīmie Alkoholiķi
un neparastā meitene Ābra, kuras mirdzums pārspēj jebko līdz šim
piedzīvoto. Un, lai nebūtu garlaicīgi, uz skatuves parādās arī
Īstenais Mezgls – bariņš necilvēku (burtiskā nozīmē), kas pārtiek
no tvaika jeb mirdzuma. Kā iegūt visvairāk tvaika? Pavisam
vienkārši – jo ilgāk spīdzināsi bērnu ar mirdzumu, jo vairāk tvaika
varēsi no viņa izsūkt. Neveiksmīgā kārtā Ābra ir Īstenajam Mezglam
patrāpījusies pa kājām un nu viņi ir uzsākuši meitenes medības, bet
Denam būs jāizdomā kāds pilnīgi ģeniāls plāns, kā viņu glābt.
Galvenā lieta, ko es nekādīgi nespēju saprast ir – nu kāds velna
pēc Kingam vajadzēja Denu par alkoholiķi pataisīt? Tas ne mazākajā
mērā nepalīdz sižetam, savukārt grāmatas Anonīmie Alkoholiķi ir tik
neciešama (gandrīz reliģioza) sekta, ka vai nelabi metas. Ja AA
šitā darbojas arī reālajā dzīvē, nav brīnums, ka ir cilvēki, kas
viņiem negrib pievienoties. (Jā, es neapstrīdu to, ka daudziem
grāmatā AA palīdz, un vieniem 90% pievienoties negribētāju tas
sektas stāvoklis ir tikai attaisnojums, bet nu nevar taču visiem
Dievs priekšā pakaļā palīdzēt. Tā reliģiozā daļa bija drausmīgi
kaitinoša.) Un tas Dena lielais, briesmīgais noziegums man vispār
šķita smieklīgs – nekā jauka jau tur nebija, bet nu tik šausmīga,
lai to būtu gadiem ilgi jāvazā līdzi kā baisāko noslēpumu arī ne.
Ja no grāmatas izmestu alkoholisma daļu, šis romāns krietni vien
iegūtu kvalitātē, bet ko nu padarīsi lieliem māksliniekiem, kas
droši vien grib savās grāmatās vismaz nedaudz izrakstīt savu
dzīvi.
Ja salīdzina ar Mirdzumu, šī galīgi nav šausmu grāmata, arī
spriedze te īpaši neveidojas (galvenokārt tāpēc, ka atkal un atkal
nākas krāmēties ar to alkoholismu). No Kinga es būtu gaidījusi
romānu, kas vairāk iecērt galvā un spēlē uz jūtām, bet šoreiz nekā.
Tā vietā ir diezgan labs action un asprātīgs risinājums par vampīru
tēmu.
Visvairāk mani iepriecināja tas, ka grāmatā beidzot ar ļaunajiem
nekaujas bērni vai pusaudži vien, te talkā nāk pieaugušie, tiek
iesaistīti vecāki un viss notiek ar visai labu loģiku un izcilām
plānošanas spējām. Patīkami, ka šoreiz labie paļaujas ne tikai uz
savām superspējām, bet arī glīti izmanto pretinieku vājās vietas un
gandrīz vienmēr pieturas pie plāna. Un vispār sižets bija labs,
motivācijas ar savās vietās, diezgan labi izstrādāti varoņi un
vispār jau nekādu diži lielo problēmu grāmatai nav (ja neskaita to
sasodīto alkoholismu, kā man viņš grauž). Galvena grāmatas problēma
laikam ir tā, ka nekādu pārsteigumu šeit arī nav – šis ir vienkārši
kvalitatīvi sarakstīts romāns, kura lasīšana nesagādā
problēmas.
Ak jā, vienīgi tulkotājas virzienā gan es gribu dusmīgi pakratīt
pirkstu. Ak jel, nu cik sarežģīti ir pārbaudīt to, ka latviski ir
Cūkkārpa, nevis Hogvartsa, un Kalambols, nevis Kvidičš?! Iegūglēt
šos jautājumus aizņem burtiski pāris minūtes un es gandrīz palēcos,
kad grāmatā ieraudzīju tos idiotiskos latviskojumus. Bija sajūta,
ka ar nosaukumu latviskojumiem arī citviet ir klājies čābīgi, bet
neviens cits tik spilgti acīs neielēca un citus man bija slinkums
pārbaudīt (jo tas nav mans pienākums).
Jebkurā gadījumā – grāmata ir lasāma, tā negarlaiko un ir vairāki
ļoti pozitīvie aspekti, bet uz pārējo Kinga grāmatu fona, kuras
esmu lasījusi, šī šķiet visvajākā no viņa grāmatām. Katrā ziņā ar
šo grāmatu noteikti nevajadzētu sākt savu pazīšanos ar Kingu, bet
kā padsmitā Kinga grāmata – derēs.
Citāts no grāmatas:
“”Mums nav varas pār civlēkiem, vietām un lietām.” Kā jau lielākā daļa dzērājiem paredzēto zelta domugraudu, arī šios atbilda patiesībai tikai par kādiem septiņdesmit procentiem; atlikušie trīsdesmit bija tukša muldēšana.”
Vērtējums:
6/10
Spīgana Spektore, spigana.spektore.lv, 30.10.2015.
