Lai arī grāmatu lasīju angliski audioformātā, pie šī apraksta atļāvos ielikt grāmatas latviešu vāku, jo, manuprāt, šai gadījumā latviešu izdevuma vāks pārspēj jebkuru citu, kas jelkad ir rotājis Kerijas grāmatu.

Kerija ir skolas dīvainīte, atstumtā, mūžīgais izsmiekla objekts un pie tā galvenokārt ir vainojama viņas mātes psihopātiskā apsēstība ar reliģiju. Kerijas māte ir tik pārņemta ar fanātisku ideju par dzīvošanu bez miesiskā grēka, ka pat nav Kerijai pastāstījusi, kas ir mēnešreizes, un tieši šis fakts aizsāk šausminošos notikumus, kas liek Kerijai atklāt, ka viņai piemīt telekinēzes spējas, un galu galā iznīcināt gandrīz visu pilsētiņu.

“Kerija” ir spēcīga grāmata un man patiešām žēl, ka neizlasīju šo grāmatu vidusskolā. Patiesībā es pat domāju, ka sen jau bija laiks Keriju iekļaut vidusskolas obligātajā literatūrā, jo par šo grāmatu nu reiz varu atļauties apgalvot, ka tā būtu jāizlasa ikvienam pusaudzim.

Līdzīgi kā Mirdzums arī Kerija šausmina nevis ar aprakstītajiem notikumiem, bet gan to cik tas viss ir reāls un cilvēcīgs, ar to, ka jebkura personāža vietā varam iedomāties kādu cilvēku, ko pazīstam. Šī grāmata šausmina ar apjausmu, ka Kerija nav briesmone, bet gan sabiedrības upuris, kas novests līdz galējai robežai. Pusaudža vecums vispār nav nekāds saulainais un izdzīvot pusaudžu pasaulē jau tā ir grūti, bet tas kļūst praktiski neiespējami, ja par kādu izņirgājas tā kā par Keriju.

Grāmatas priekšvārdā Kings stāsta par to, kā viņš nonāca līdz šīs grāmatas uzrakstīšanai (pirms Kerija Kings rakstīja tikai īsos stāstus), Kings runā arī par to, cik biedējoši viņam bija rakstīt šo grāmatu un to ir viegli saprast- tik atklāti par pusaudžu nežēlību, pusaudžu seksu un mēnešreizēm grāmatās arī mūsdienās reti runā, bet Kingam tas ir izdevies fantastiski un pēc šīs grāmatas patiešām rodas vēlme apgalvot, ka Kings ir ģēnijs.

Grāmatā ir izmantots samērā neparasts vēstījuma veids- vēstītāji nemitīgi mainās, lēkājot no pirmās personas uz trešās personas skatupunktu, izmantojot citātus no tiesas sēdes un grāmatām, kuras sarakstījuši katastrofu pārdzīvojušie. Veiksmīgi ir psiholoģiskie portretējumi un lasītājam nav nekādu grūtību just līdzi Kerijai vai saprast Sue (nav ne jausmas, kā šito latvisko. Sjū?) motivāciju. Nevaru noliegt, ka beigās man bija ārkārtīgi žēl ne tikai Kerijas, bet arī Sue, kurai visu dzīvi nāksies sadzīvot ar domu, ka netiešā veidā viņas rīcība izraisīja katastrofu.

Kerija tik ļoti atšķiras no mana priekšstata par to, kas ir šausmu grāmata, ka man pat īsti negribas šo dēvēt par šausmeni, drīzāk jau par trilleri ar nelielu fantāzijas piedevu. Bet pareizāk jau laikam būtu- psiholoģiskā šausmene, jo, būsim atklāti, grāmatā aprakstītais spēj izraisīt neizmērojamas šausmas. Šis nav tas gadījums, kad naktī pa tumsu būs bail uz tualeti aiziet, vai kad ik pa piecām minūtēm vajag pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas. Kerijas izraisītās šausmas ir krietni smalkākas un niansētākas, kā arī krietni reālākas. Lasot par briesmoņiem, mēs vienmēr varam sevi mierināt ar domu, ka tā ir tikai rakstnieka fantāzija un ka tādi radījumi nemaz neeksistē, bet šai grāmatā Kings lasītājiem šo iespēju nedod. Aprakstītā pusaudžu nežēlība ir pavisam ticama tāpēc, ka tā ir dzīves realitāte, un pasaulē ir tūkstošiem meiteņu, kas Kerijā saskatīs sevi.

Pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemtas arī divas filmas- viena septiņdesmitajos gados un viena 2013. gadā. Es noskatījos abas. Nu labi, gandrīz noskatījos. Pagājušā gada filmu es noskatījos no sākuma līdz beigām, savukārt septiņdesmito gadu stilu es ne vienmēr spēju izturēt un noskatījos tikai svarīgākos momentus, lecot pāri visādiem dialogiem un citām neizturamām lietām. Mans secinājums- jūs mierīgi varat neskatīties tās filmas.

Septiņdesmito gadu filma ir mazliet labāka ar to, ka ir veiksmīgāk piemeklēta Kerijas aktrise, filma mazliet vairāk turas pie grāmatas notikumiem, savukārt par jaunāko filmu mani nepameta sajūta, ka tās veidotāji grāmatu nav lasījuši vispār, bet tā vietā ir uztaisījuši vecās filmas mūsdienīgu versiju- līdz pat tādam līmenim, ka vairākas epizodes vizuāli sakrīt pilnībā, arī Kerijas kleita ir abās filmās gandrīz vienāda (un nepareiza) un abās filmās parādās identiskas ainas, kuru nav grāmatā. Pēc abu filmu noskatīšanās nepameta sajūta, ka mūsdienu filma ir vājš otrais tējas uzlējums, kas sarūgtina, jo no šīs grāmatas varētu izveidot izcilu filmu. Galvenokārt mani abās filmās drausmīgi kaitināja tas, kāda ir izveidota Kerijas māte- ja grāmatā viņa ir psihiski slims cilvēks, kas spīdzina Keriju savas greizās reliģijas dēļ, tad filmās viņa ir pasaules nesaprasts reliģiozs cilvēks, kas neveiksmīgi Keriju mēģina pasargāt no visas pasaules. Un tā kā tieši Kerijas mātes slimais prāts ir ļoti nozīmīgs visam sižetam, tā izmešana no filmām padara tās pliekanas un lielā mērā bezjēdzīgas.

Vienīgais, kas jaunākajai filmai runā par labu ir tās pievēršanās tieši pusaudžu nežēlībai, kamēr vecākā filma vairāk mēģina mērķēt uz briesmoņiem un neveiksmīgi mēģina iesoļot fantastikas lauciņā.

Jebkurā gadījumā- neskatieties tās filmas.

Toties grāmatu gan ir ļoti vērts lasīt. Lai arī šīs grāmatas vislabākais izlasīšanas laiks būtu vidusskola, šī grāmata uzrunās arī pieaugušos. Protams, tikai tos pieaugušos, kuri sevi nemāna ar ilūzijām par to, ka pusaudža gadi ir ļoti puķains un brīnišķīgs laiks.

Citāti no grāmatas:

“High school isn’t a very important place. When you’re going you think it’s a big deal, but when it’s over nobody really thinks it was great unless they’re beered up.”

Vērtējums:
9/10

Spīgana, spigana.spektore.lv, 30.09.2014.