Politiķa un vēsturnieka Ata Lejiņa jaunā grāmata ir romāns! “Karavīrs un Guntiņa” tapis pēc tam, kad autors uzrunājis vairākus rakstniekus, aicinot radīt latviešu odiseju. Beigās nolēmis, ka jāraksta pašam – un tapa šis darbs.
Tā galvenais varonis ir latviešu leģionārs Laimonis Vilks. Romāna sākumā viņam ir tikai deviņpadsmit gadu, bet viņš jau ierauts karā un, lai gan pats to neapzinās, nolemts klejojumiem mūža garumā. Pēc kara beigām jaunais vīrietis nonāk Zviedrijā. Apstākļu spiests, piesakās franču ārzemnieku leģionā, karo Vjetnamā, darbojas Alžīrijā un Francijā, Austrālijā, Amerikas Savienotajās valstīs, Vācijā un pat Ungārijā... kļūstot par cilvēku, kas saņem un pilda īpašus uzdevumus. Cilvēku, kurš, piedaloties lielvalstu varas spēlēs, ne mirkli neaizmirst savu mazo zemi, kas bija brīva, bet nu ar varu iekļauta padomju lielvalsts sastāvā.
Politikai un spiegu spēlītēm šajā romānā ir liela loma un – tā kā autors mūža lielu daļu pavadījis ārpus Latvijas, – skatpunkts atšķiras no mums ierastā. Notikumi vēroti no Rietumu puses, iedvesmojot uz mūsu vēsturi palūkoties citādāk. Latviešu leģions un dažādie leģionāru likteņi, Kurzemes katls, PSRS varenā ēna, kura pletās daudz tālāk par valsts reālajām robežām, dažādu valstu izlūkorganizācijas, spiegu darba gaišās un tumšās puses – lūk, tikai maza daļiņa no romānā notiekošā.
Tā kā romāna varoņi ir jauni cilvēki, te rodamas arī vairākas mīlestības līnijas: vispirms jau Laimoņa un Guntiņas, bet arī citas. Vietām Ata Lejiņa un Laimoņa Vilka dzīvesstāsti, iespējams, daļēji pārklājas vai pat saplūst, ne velti arī autors daudzus gadus veltījis darbam Latvijas labā. Taču romāns no dzīves atšķiras ar to, ka par dažādiem specdienestu sarūpētiem politiskiem tornado var runāt vaļsirdīgi – jā, atklājot faktus un viedokļus, kurus, iespējams, pat tagad nevarētu paust oficiālos dokumentos...
Atis Lejiņš (1942) vēsturnieks, politiķis. 1944. gadā kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet vēlāk – uz Austrāliju. 1960. gadā ģimene pārcēlās uz Ameriku, kur A. Lejiņš Kalifornijas Universitātē ieguva maģistra grādu vēsturē, pēc tam Stokholmas universitātē – doktora grādu.
1989. gadā A. Lejiņš nodibināja Latvijas Tautas frontes Zviedrijas nodaļu, kuru vadīja līdz 1991. gadam, kad atgriezās uz dzīvi Latvijā. Te izveidoja Ārpolitikas institūtu un bija vairāku sasaukumu Saeimas deputāts.
Divas reizes bijis Afganistānā kara laikā, kur meklējis baltiešu karavīrus starp padomju gūstekņiem.
Pieejama arī e-grāmata.
