Bet tagad pie lasītājiem devies viņas jaunais romāns “Pats trakākais” –
saistošs darbs par cilvēku psihes tumšajām pusēm un noslēpumainu
slepkavību izmeklēšanu.
“Uz melnā ūdens klāja, kur zvaigznes dus mierā, kā milzīga lilija
peld Ofēlija…/Rembo/Pats trakākais/.” Mistiski. Prātam neaptverami.
Neizskaidrojami. Bet tieši šādu tekstu uz lapas, kas ievietota
polietilēna maisiņā, izmeklētāji atrod uz krūtīm nogalinātai
meitenei, kuras līķis ietērpts garā, izšūtā naktskreklā un
ievietots strautā. Un vēl baltas lilijas…
Izmeklēšanas gaitā atklājas, ka mirusī Madara nav vienīgais
slepkavas upuris, un lasītājam līdz ar izmeklētāju komandu spraigi
jāmeklē atbilde uz jautājumu, kas saista četras nogalinātās
sievietes. Un kurš ir šis slepkava – “Pats trakākais”? Aizdomas
krīt gan uz vienas bojāgājušās sievietes vīru, gan uz kādu bijušo
ieslodzīto, gan uz dīvainu jaunu sievieti, kurai patīk doties
pastaigās negaisa laikā.
Intriģējoši savērptais sižets, kolorītie tipāži, raiti
plūstošā, izteiksmīgā valoda un zinoši aprakstītais izmeklēšanas
process neļaus lasītāja uzmanībai atslābt līdz pat pēdējām grāmatas
lappusēm. Jo kuru gan spētu atstāt vienaldzīgu, piemēram,
šādas rindas: “Mākoņi pamalē burbuļoja kā putra. Pūta negants vējš.
Ar šķietami neiespējamu ātrumu tuvojās negaiss. Putni bija
noklusuši pavisam, un tumsa, kuru stūma pa priekšu tuvais nelaiks,
dzina visus paslēpties. [..] Ja uz mirkli apstātos un pavērtos
debesīs, negaiss noteikti liktos skaists. Bet tam nebija laika.
Slepkava skrēja tik ātri, cik vien bija iespējams.”
Sandra Švarca literatūrā ienāca ar
sadzīves romāniem, bet viņas īpašais talants ir radīt spraigus
detektīvromānus – gan
“Klusumu meklējot”, gan “Pats trakākais” ir darbi, kas aizrauj
un savaldzina. Interesanti, ka rakstniece spēj viegli pārslēgties
no psiholoģisku spriedzes romānu padrūmās gaisotnes uz patiesi
sirsnīgiem un kolorīti dzīvespriecīgiem dzīvnieku stāstiņiem –
pērnā gada nogalē iznāca viņas īsstāstu krājums
“Suņu mamma”.
Pieejama arī e-grāmata.
