Dženiferes Vorsas personiskais stāstījums savijas ar to cilvēku
pieredzi, kuri uzauguši darba namos – iestādēs, kas Anglijā
pastāvēja līdz pat 20. gadsimta vidum. Darba namu dibināšanas
mērķis bija cēls: izveidot drošības tīklu, kas sniegtu patvērumu un
pārtiku sabiedrības visnabadzīgākajai daļai. Taču ar cēlo ideālu
ieviešanu dzīvē vedās pavisam greizi, un no darba namiem sāka
baidīties kā no kauna, ciešanu un izmisuma pilnām vietām. Pat pēc
1930. gada, kad Anglijā tika pieņemts likums par darba namu
likvidāciju, praktiski tos nebija iespējams slēgt, jo nevarēja taču
vienkārši izdzīt uz ielas tūkstošiem cilvēku. Tādēļ tādā vai citādā
veidā darba nami turpināja pastāvēt vēl gadu desmitiem. Grāmatā
“Darba
nama ēnas” iepazīstam darba namā izaugušos bērnus
Džeinu, Pegiju un Frenku, kuru dzīves un personības izkropļojusi
pazemojumu pilnā bērnība. Sastopam arī izbijušo kareivi misteru
Koletu, kurš dzīves nogali spiests pavadīt anonīmā un vienaldzīgā
iestādē, kas lielā mērā turpina darba namu tradīcijas. Vorsai
raksturīgajā manierē skumjais un traģiskais stāstījumā mijas ar
labestīgu humoru un gaišiem mirkļiem.
Vai par darba namu sistēmu iespējams pateikt arī ko labu?
Jā, atzīst autore: tūkstošiem bērnu, kas citādi būtu no bada
nomiruši uz ielas, tika izmitināti, uzaudzināti un
izskoloti. Analfabētisms Anglijā kļuva par vēsturi.
Mūsdienās atmiņas par darba namiem sākušas izplēnēt pat pašā
Anglijā, taču Vorsas grāmata ir atgādinājums par to, kā tūkstošiem
cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija nabadzība, salauza auksta,
nežēlīga sistēma. Lasot neviļus piezogas pateicība par to, cik ļoti
medicīna un sociālā aprūpe ir progresējusi pēdējo 50. gadu laikā.
Un, kā vietnē Amazon.com atzīst kāda lasītāja, lasot “Darba
nama ēnas”, rodas apjausma, ka mēs savu salīdzinoši pārtikušo dzīvi
bieži vien uztveram kā pašsaprotamu...
Pieejama
arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.
