Jona ir gandrīz divpadsmit gadus vecs jauneklis, kurš ar nepacietību gaida decembri, jo decembrī visi kopienā kļūs par gadu vecāki. Divpadsmitgadniekiem šis laiks ir vēl īpašāks, jo tad viņi kļūst pieauguši un kopienas Vecajo padomes piešķir viņiem turpmāko dzīvi. Dzīvi, kura tāpat kā citiem kopienas locekļiem būs bez sāpēm, bez bēdām, bez šaubām.

Luisas Lorijas romānam ”Devējs ” ir viens pozitīvs mīnuss, kas ir jūtams uzreiz pēc izlasīšanas- šis darbs ir par īsu. Par īsu, jo ir jūtama spēcīga pēcgarša, kuru gribas turpināt izbaudīt. Pat neskatoties uz to, ka grāmata nepārprotami ir pietiekama. Proti, tā nerada sajūtu, ka romānam kaut kas pietrūkst. Te ir viss, ko nākotnes visnotaļ drūmo pasaules redzējumu piekritēji, var saņemt. Noslēgta kopiena, kura dzīvo pēc sen iedibinātas kārtības un visa dzīve viņiem ir tik sakārtota un paredzēta, ka nevienam nav ne mazāko šaubu par to, ka tieši tā ir pareizi. Tāpatība ir tā, ko cilvēki ir pieņēmuši un neviens pat nedomā par Citurieni.

Manuprāt, autorei ir izdevies uzburt brīnišķīgu gaisotni. Pat tajās nieka 200 lappusēs viņa ir ielikusi pamatīgu devu emociju un jautājumu, kuras, caur mazā zēna skatpunktu, tiek nodotas lasītājam. Un lasītājam ik pa laikam tiek iedota kāda maza rozīnīte, kas viņam ļauj aizvien pilnīgāk ieraudzīt un saprast kopienas cilvēkus un tās pastāvēšanas jēdzīgumu (vai bezjēdzīgumu).

Kopienā katram ir noteikta skaidra dzīve un skaidri pienākumi- pieaugušie ir skolotāji, veco ļaužu kopēji, jaunbērnu aprūpētāji, dzimtmātes …. un tas būs viņu mūža pienākums Kopienā līdz kamēr viņi to varēs veikt. Tad viņiem būs dzīve veco ļaužu namā līdz viņus atbrīvos. Atbrīvos krāšņā atbrīvošanas ceremonijā.

Bērni savukārt katru gadu tiek tuvāk divpadsmitajam decembrim- vispirms, gada vecumā, viņi tiek pie saviem vārdiem, kurus izraugās īpaša padome. Tad viņiem tiek piešķirts katram sava ģimenes vienība, kurā dzīvos. Tad tiek pie jaciņas, kurai pogas ir priekšpusē un kurai ir kabatiņas. Devītgadnieki decembrī tiek pie velosipēda, kurš līdz tam ir aizliegts. Desmitgadniekiem nogriež matus un visbeidzot divpadsmitgadnieki saņem savu dzīves uzdevumu, kuru viņiem piešķir Vecajo padome. Ar pavisam minimālām iespējām to mainīt.

Jona savā divpadsmitajā gada saņem īpašu profesiju- viņš kļūs par Atmiņu glabātāju. Vienīgo visā Kopienā, kuram zināšanas nodod iepriekšējas Atmiņu glabātājs.
Un tikai šajā apmācības procesā Jona saprot, ka Kopienā ir arī cita puse, kuru viņš līdz šim nav redzējis. To neviens no Kopienas nav ne redzējis, ne sajutis. Tikai Atmiņu glabātāji. Un ja esi nokļuvis šajā pusē, tad atpakaļceļa vairs nav.

Nešaubos, ka ”Devēju” noteikti varēja uzrakstīt arī biezāku un nenieka nezaudētu no tā interesantuma. Tāpat noteikti var piekrist, ka šis darbs iedvesmoja un vēl iedvesmos citus autorus uz brīnišķīgiem nākotnes fantastikas darbiem. Jo Luisa Lorija ir spējusi radīt auglīgu augsni no kā smelties labus paraugus gan citiem rakstniekiem, gan arī lasītājiem, kuriem vienā elpas vilcienā izlasītais darbs tā vien urda pārdomāt un saprast- kāda dzīve Kopienā ir tās cilvēkiem un kāda loma viņu vidū ir atmiņām, saņēmējam un devējam….

Uldis Rozenfelds, http://www.baltaisruncis.lv, 16.01.2013.