Noslēdzošā grāmata triloģijai Haosa spēles. Grāmatā " Briesmoņcilvēki " Tods un Viola cīnās. Cīnās ar sevi, viens par otru un pret karu, kurš kā milzīgas spīles savelk kopā visus planētas iemītniekus- gan mēru Prentisu, Koila kundzi ar Atbildi, konvoju un ēnkājus.

Ar azartisku nepacietību un urdošām ilgām esam sagaidījuši noslēdzošo daļu Haosa spēlē. Un gaidīšana nebija velta. Lai gan… bet par ”lai gan” nedaudz vēlāk. Vispirms par sagaidīto.

Un sagaidījām kārtīgu bojeviku, kur visam pa vidu jaucās mazākas cīņas, kas katram bija jāizcīna ar sevi, ar savu tuvāko (vai tā zaudēšanu) un apkārtējiem. Un cīņu netrūka- lielākas kaujas mijās ar mazākām. Postošākas ar mazāk postošām un likās, ka tepat aiz stūra esošais pamiers visu laiku tā arī paliek aiz stūra. Bet tas tur paliek ne jau aiz kādiem muļķīgiem iemesliem, kas izskatās kā aiz matiem pievilkti, lai tikai grāmatā būtu vairāk lappuses. Nē, viss izskatās pieklājīgi nopietni. Lai gan atzīšos- vienu brīdi prasījās kāds krasāks pagrieziens, lai varētu azartiskāk iegrimt stāstā. Ar tādu domu- ir vai nav beidzot tas karš!

Bet nu autors meistarīgi turpināja otrajā daļā aizsākto vēstījumu, ka karš ir slikti, nogalināt slikti, nespēja sadzīvot ir slikti un vēl vesela virkne sliktumu (kā nekā pamatā mērķēts tiek uz bērniem/jauniešiem). Un visi šie sliktumi bija tīri feini sabalansēti smalkā pavedienā, kas lasītāju noturēja tādā kā sajūtā ”būs vai tomēr nebūs?!” un līdz pat beigām, nepameta sajūta, ka viss, ko esi iedomājies kā beigsies, vēl var mainīties pavisam citādi. Un mainījās arī. Vismaz saskaitāmie.

Cepuri nost autora priekšā par dziļajām domām un pamatīgo vēstījumu. Arī par prasmīgi iepītajiem jaunajiem (vecajiem) personāžiem, kuru raksturus beidzot mēs arī varējām iepazīt.

Tagad laikam būtu kārta augstākminētajām ”lai gan”. Lai gan grāmata patiešām bija interesanta, tās sākumā mazliet traucēja saraustītās nodaļas- autors turpināja iepriekšējā daļā sadalītās nodaļas [Tods] un [Viola], bet šoreiz tās bija tik īsas, ka piezagās sajūta, ka tieku mētāts. Jā, varbūt līdz ar to notikumi risinājās dinamiskāk, bet nez vai vajadzēja šādi saraustīt. Šo saraustīguma sajūtu mazināja doma, ka ātri tikšu uzzināt kas tad TĀDS notika šīs mazās nodaļas beigās, jo gandrīz katra nodaļa tika nobeigta ar interesi modinošo ” un tad viņš IERAUDZĪJA/ SAPRATA/ SAJUTA/…” Taisnības labad gan jāsaka, ka bieži vien nekas TĀDS tur nebija.

Vēl pie šī ”lai gan” vajadzētu piebilst, ka nebūt tā bilde skaidrāka nepalika. Jā stāsts tika nobeigts, bet daži jautājumi palika karājoties gaisā (dienasgrāmata, Prentistauntas sievietes, mēra plāni pret Todu…). Bet droši vien tas bija domāts, lai paliek katra lasītāja pēcpārdomām. Jo labai grāmatai ir jāliek pēc izlasīšanas par sevi padomāt. Un ”Briesmoņcilvēki” liek. Lai arī ne tik spilgti kā triloģijas pirmā grāmata, bet liek.

Uldis Rozenfelds, http://www.baltaisruncis.lv, 30.12.2012.