Par grāmatu - Tods Hjūits skaita atlikušās dienas, kad viņš kļūs
par vīru. Vēl palicis nepilns mēnesis līdz Toda četrpadsmitajai
dzimšanas dienai. Četrpadsmit gadi, kurus viņš nodzīvojis uz šīs
dīvainās planētas. Planētas, kur kaut kāds nezināms bacilis
nonāvēja visas sievietes un vīriešu, kā arī visu dzīvo radību domas
padarīja dzirdamas. Padarīja par Troksni.
Īsi pirms savas dzimšanas dienas Tods sajūt klusumu. Klusums, kas
liek Todam bēgt no dzimtās pilsētas un uzzināt šausminošo patiesību
par planētu un tās jaunajiem iemītniekiem.
Patrika Nesa grāmata
”Nazis, ko neatlaist” ir pirmā grāmata no
triloģijas ”Haosa spēle”. Pirmā daļa no jaunās pasaules uz kuru
devās tūkstošiem cilvēku labākas dzīves meklējumos. Pasaules, kurā
pirms gandrīz četrpadsmit gadiem parādījās zēns vārdā Tods Hjūits.
Pēdējais zēns visā pilsētā. Visi pārējie jau ir vecāki par
četrpadsmit gadiem un kļuvuši par vīriem.
Tods neatceras savu māti. Arī citas sievietes viņš neatceras, jo
tās visas gāja bojā. Jau kopš mazotnes viņam tiek stāstīts un
stāstīts par šausminošo bacili, kas nogalināja visas sievietes. Par
šausminošajiem ēnkājiem, kas uzsāka karu ar cilvēkiem. Par Troksni,
kas nevienam neļauj paturēt savas domas pie sevis, jo domas ir
dzirdamas. Simtiem dzirdamu domu lidinās pilsētā un rada
Troksni.
Grāmatas sākums ir mānīgs. Vismaz man tāds sanāca, jo biju
gaidījis, ka aizraus no vāka līdz vākam. Aizrāva, tikai nedaudz
vēlāk, jo pirmajās daždesmit lappusēs neuztvēru to jaunās pasaules
burvību.
Bija tik Tods Hjūits, Mančijs (viņa suns) un Troksnis. Kad vēlāk
Tods sastapa meiteni un viņas klusumu (cilvēks bez Trokšņa!), tas
izmainīja viņa dzīvi un manu lasīšanas aizrautību- no ”es vēl
iesildos” uz ”lasu, mani šodien netraucēt”.
Ja es vēl varētu nedaudz piekasīties personāžu raksturojumam
(prasījās nedaudz spilgtākus tēlus), tad pasaule viņam sanāc pa
pirmo- visu ceļojuma laiku ne mirkli nebija tā, ka attēls kļūtu
melnbalts vai nesalasāms. Visu laiku acu priekšā kā krāšņā filmā
viens pēc otra nomainās kadri, kas lasītājam ļauj redzēt cik krāšņa
ir jaunā pasaule un kādi ir cilvēku mēģinājumi kolonizēt to.
Gan lasot, gan izlasot līdz beigām man pa galvu visu laiku jaucās
neatbildēti jautājumi- Kāpēc šā? Kāpēc tā? Un kāpēc ne šā vai tā?
Pamatā jau visu laiku pa galvu maisījās jautājums- nu kāpēc gan
viņi neizmantoja laivu un upi. Ātrāk, vieglāk un, pats galvenais-
varētu iebāzt savu galvu zem ūdens, kad sajustu pakaļdzīšanos.
Troksnis taču zem ūdens nebūtu Troksnis?
Droši vien tāpēc, ka tad tā būtu pavisam cita grāmata ”Nazis, ko
neatlaist” un var jau būt, ka visas atbildes vēl tikai sekos, jo
grāmata taču nebeidzās. Tā ir tikai pirmā daļa.
Cienu autora viedokli, un, lai arī manas domas šur tur nesakrita,
uzskatu, ka Patrikam Nesam izdevies radīt aizraujošu lasāmvielu
trīs (es ceru, ka visas trīs daļas būs vienlīdz labas) grāmatu
garumā. Katrā ziņā ar interesi gaidu nākamās daļas.
Uldis Rozenfelds, http://www.baltaisruncis.lv, 04.01.2012.