Kots ar Bastu saimnieko mazas pilsētiņas viesnīcā un īpaši nepārdzīvo par klientu trūkumu. Viņu vienmuļo dzīvi izmaina Hronista ierašanās. Viņš viesnīcniekā atpazīst Kvoutu. To pašu noslēpumiem, leģendām un stāstiem apvīto Kvoutu, kurš noslēpumaini izgaisis gan no savu pielūdzēju, gan ienaidnieku redzesloka. Kvouts izsaka Hronistam piedāvājumu- veltīt viņam trīs dienas, lai pierakstītu Kvouta dzīves stāstu.

Šo grāmatu noignorēju, kad tā iznāca. Noignorēju, kad sāka parādīties pirmās slavinošās atsauksmes. Tāpat darīju, kad bija jau daudz slavinošu atsauksmju. Beigās padevos, kad blogos apkārtceļoja raksti par desmit grāmatām. Šajos rakstos vairākas reizes bija arī grāmata Vēja vārds.

Ja jau pieminēta un ne reizi vien, tad noteikti tā ir izlasīšanas vērta.

Pēc izlasīšanas varu teikt- jā, bija vērts lasīt. Laba pasaka par zēnu, kuram bērnībā ļaunie nogalina vecākus un pašam izglābjoties nākas cīnīties par eksistenci kā lielpilsētas ubagam. Un kas to zina, cik ilgi vilktos ubaga dzīve, ja ne dažādu gadījumu virkne un atmiņu dotie signāli, ka jāklausa vecā arkanista Abentija vēlējumam un jādodas uz Universitāti, kur, neskatoties uz Kvouta jaunajiem gadiem, noteikti novērtētu zēna gudrību, aso prātu, izcilo atmiņu un Abentija dotās mācības, kas tika sniegtas ilgajos pārbraucienos ar Kvouta vecāku ceļojošo trupu.

Tā rupji sadalot, var teikt, ka Kvouta stāsts bija trijās daļās- par laimīgo bērnību kopā ar vecākiem, par skarbo dzīvi Tarbeanā ubagojot un izdzīvojot un par Universitātes laiku.

Mani šajā stāstā tracināja divas lietas. Laikam ”tracināja” būtu par stipru teikts- drīzāk jau mazliet kaitināja. Kaitināja pats jaunais Kvouts un apkārtnes trūkums. Uz pēdējo laikam varētu pievērt acis un izlikties, ka es neko neesmu teicis.

Saprotu, ka nevarēja Kvouta ceļā visu uztaisīt tik tīru un gludu, jo tad būtu pārāk vienkārši un pārāk neinteresanti. Vismaz priekš septiņiem simtiem lappušu. Bet arī šis variants likās mazliet pārspīlēts. Bija tāda sajūta, ka nepatikšanas liptin līp pie Kvouta un viņš pat krītot bezdibenī spētu uzkāpt grābeklim. Trīs reizes.
Un visā stāstā viņam pretī bija tikai viens nabaga (precīzāk- bagātnieks) Ambrozs. Prasījās pašu nelaimes putnu Kvoutu uztaisīt mazliet veiksmīgāku (lai gan brīnumu viņam ceļā netrūka) un ļaunos, nenovīdīgos un ieriebtkāros tipus salikt vairāk.

Labi, aizrāvos ar pavisam citu stāstu prātošanu. Šo stāstu stāsta pats viesnīcas saimnieks Kots/Kvouts savam viesim Hronistam. Un šī ir tikai stāsta pirmā diena. Hronistam vēl būs jāraksta divas dienas. Pēc tam… kas to lai zina, kas būs pēc tam. Bet ņemot vērā, ka noslēpumaini tipi te netrūkst, ka paša Kvouta izteiktie nākotnes notikumi ir ne mazāk intriģējoši, ka viesnīcas apkārtnē parādās milzu zirnekļveidīgie un gandrīz nenogalināmi dēmonu apsēsti cilvēki, tad skaidrs, ka mūs sagaida tikpat spraigi notikumi ne tikai Kvouta atmiņās bet arī tuvākajā nākotnē.

Uldis Rozenfelds, baltaisruncis.lv, 22.09.2014.