Par grāmatu " Zobgaļsīlis"
Katnisai jākļūst par visu dumpinieku simbolu- Zobgaļsīli, bet pēc pārciestām traumām un izglābšanās viņa ir fiziski un emocionāli sagrauta. Stāvokli pasliktina arī Pītas grūtais stāvoklis gūstā.
Redzot grūto cīņu, Katnisa sadūšojas un kļūst par Zobgaļsīli, lai apvienotu apgabalus cīņai pret Kapitoliju. Bet viņa nenojauš cik daudz traģēdijas un tuvu cilvēku nāve būs jāpārdzīvo, lai viņa tiktu pie sava mērķa- nogalināt prezidentu Snovu.


Kad lasīju abas iepriekšējās ”Bada spēles” triloģijas daļas (te ir pirmā Bada spēles daļa un te ir otrā Bada spēles daļa), tad izjutu azartu un varēju sevi mierīgi ielikt to laiku jokainās sabiedrības rindās un baudīt traku šovu ar trakiem noteikumiem. Justies kā daļa no pustraka pūļa un baudīt izklaidi (hmm, laikam jāliek pēdiņās) ar bezjēdzīgu cīņu un vēl bezjēdzīgāku nāvi. Gluži kā nošņurkušam plebejam Romas Kolizejā- dodiet tik maizi un izklaidi!

Trešajā grāmatā ”Zobgaļsīlis” viss tika sagriezts šķērsām- ne vairs maize, ne izklaide! Tikai strupa pirksta kratīšana un likšana domāt par izlasīto. Ne vairs miņas no viegli šķiramām lapām. Ne miņas no azarta. Ne… pat nezinu kā lai saka- ne miņas no Bada spēlēm!? Vismaz tādas sajūtas mani pārņēma lasot ”Zobgaļsīli”.

Visvairāk mani pārņēma vilšanās. Vilšanās par to, ka nobeigums tāds pasmags sanācis. Vilšanās par to, ka liels laiks tiek veltīts garīgi apjukušiem pusaudžiem. Vilšanās par absolūti neizprotamu galveno cīņu. Vai laikam precīzāk- tās trūkumu.

Lai arī es pūlējos saprast to smalko vēstījumu ko man autore centās pateikt (kara bezjēdzīgums, kara šausmas, politika un bandinieki tajā…), manī tāpat palika vilšanās. Neliela, bet tomēr.

Bet varbūt, ka tur ir arī tā visa sāls- nav ko priecāties kā nošņurkušam plebejam? Jāpadomā par to, kas bija iepriekšējās grāmatās un turpinās arī noslēdzošajā?

Ja manas vilšanās atmet kā nenozīmīgus sīkumus, tad var teikt, ka, lai arī ar viduvēju triloģijas nobeigumu (salīdzinot ar divām pirmajām daļām), autorei ir izdevies radīt aizraujošu nākotnes sabiedrību, kurā cilvēki joprojām tiek pakļauti ar televīziju un armiju. Kurā lielie taisa politiku, bet mazie tajā izmantoti. Kurā karš ir bezjēdzīgs gan no zaudētāju, gan no uzvarētāju puses. Kurā cilvēks ne nieka nav mācījies no pagātnes un ir ticis tikpat tālu kā tas nošņurkušais plebejs.

Kopsummā ņemot, jāsaka, ka triloģijas pēdējā daļa tiek ieskaitīta, bet, ja man būtu teikšana, tad es autorei liktu mazliet pārstrādāt manuskriptu. Tā, lai izlasot, paliktu tā pati sajūta, kas bija pēc pirmajām divām grāmatām.

baltaisruncis.lv , 27.12.10.