Pēc pirmajām 50 lappusēm visi sāk būt aizdomās turamie, turklāt attiecībā uz visu iespējamo. (Manu lasīšanas piezīmju piemēri: Vai A ir pati sava māsa? Vai B ir apēduši dēmoni?). Lielākoties mēģinājumi uzminēt sižeta pavērsienus ļauj romānu lasīt ar patiesu prieku un azartu..

Ievas Melgalves romāna "Mirušie nepiedod" noformējums signalizē par fantāzijas žanru ar neskaidri ķeltisko, "Gredzenu pavēlnieku" atbalsojošo šriftu un spokaino ainavu, kādu var ieraudzīt uz grāmatas vāka, ja izdodas tikt pāri puskailajai sievietei, kura pilnā kaujas meikapā nolikusies priekšplānā atdusēties. Fantāzija, tātad žanra literatūra – žanra, kurš var būt izklaides literatūra pusaudžiem, kurš, spriežot pēc šīs grāmatas noformējuma, var tikt mārketēts arī kā izklaides literatūra pieaugušajiem (spokains trilleris ar dekoltē?), taču, kā visi ap šo laiku zina, žanrs var arī būt kvalitatīva un nopietna literatūra. Bārbala Simsone domājot, ka "Mirušie nepiedod" ir intelektuālā fantāzija. Bet es jautāju sev – vai šis ir labs romāns?

Sižeta pamatu veido slepkavības izmeklēšana. Paralēli notiek varones tikšanās ar savu pagātni un tāda kā romantiskā līnija ( Melgalve intervijā: „Grāmatai ir liels potenciāls būt grāmatai par mīlestību, kaut arī mīlestības tur ir ļoti maz.”). Viens no lielākajiem Melgalves sasniegumiem ir neparedzamības līmenis, kādu izdevies noturēt detektīvsižetā, paranormālās aktivitātes un intrigu tēlojumā par spīti žanra specifikai (lasītājam nav noklusētu zināšanu par to, kas dotajā pasaulē ir iespējams, tādēļ jebko svarīgu nākas pieminēt iepriekš). Tiesa, laiku pa laikam lasot, bija skaidri redzams, ka autore norāda uz kaut ko, kam būs nozīme sižetā (visklajākais piemērs – ogas, ko galvenajai varonei iedod it kā pret kalnu slimību). Pēc pirmajām 50 lappusēm visi sāk būt aizdomās turamie, turklāt attiecībā uz visu iespējamo. (Manu lasīšanas piezīmju piemēri: Vai A ir pati sava māsa? Vai B ir apēduši dēmoni?). Lielākoties veltīgi mēģinājumi uzminēt sižeta pavērsienus ļauj romānu lasīt ar patiesu prieku un azartu.

Varbūt varētu teikt, ka visi rakstot modelē savu īpašu pasauli – tādu, kādu autors to individuāli redz vai tādu, kuras likumsakarības un robežas atbilst teksta mākslinieciskajai iecerei. Bet fantāzijas un fantastikas rakstnieki to dara klaji un vērienīgi. Tādēļ vienmēr būtisks jautājums attiecībā uz šo žanru literatūru: kāda ir autora izveidotā pasaule? Vai tā spēj aizraut un ievilkt lasītāju sevī ar brīnumainām, svešādām, bet ar pašu brīnumaino krāšņumu savas eksistēšanas tiesības piesakošām detaļām? Vai autora izveidotā realitāte ir iekšēji sakarīga, gana kompleksa un sākotnējo premisu kontekstā reālistiska? Varbūt atšķirībām no mūsu pasaules ir eksperimentāla/intelektuāla/filozofiska/satīriska jēga? Vārdu sakot – vai autoram izdodas panākt, ka mēs uz laiku pieņemam citu realitātes definīciju un piekrītam sekot tās būtnēm?

Romāna "Mirušie nepiedod" pasaules pamatnoteikumi ir šādi: pastāv telepātija (visiem) un maģija (dažiem); magi valda pār parastajiem ļaudīm, izmantojot spēju kontrolēt citu emocijas. Šīs pasaules ietvaros Melgalve parāda divu konkrētu kultūru – kilri un bruonu – līdzāspastāvēšanu un mijiedarbību. Pasaules politiskā iekārta ir dziļi baisa – visi pilsētvalsts iedzīvotāji grib to pašu, ko grib karalis, un karaļa viedokļi ir viņu viedokļi nevis tāpēc, ka viņus kāds piespiestu (tad vēl būtu iespēja iekšēji nepiekrist!), bet savas telepātiskās saiknes ar karali dēļ – automātiski. Šajā sabiedriskajā iekārtā romāna galvenā varone Vega izceļas ar nevēlēšanos saplūst ar tautu un atteikties no savas individualitātes. Viņas nepiederības sajūta tikai daļēji ir saistīta ar atrašanos starp kilri un bruonu kultūrām (zinot abas valodas, pastāvīgi nedzīvojot nevienā vietā) un starp magiem un vienkāršajiem ļaudīm; būtībā tas ir principa un dzīvesveida jautājums.

Vēstījumā ņemts vērā, ka jebkuru pasauli definē ne tikai pierādāmi pastāvošais, bet arī tas, ko cilvēki domā un kam tic attiecībā uz to pasauli, kurā atrodas. Tekstu papildina nodaļu epigrāfi, kas sniedz grāmatas notikumiem tādu kā filozofisku dimensiju (reizēm veiksmīgāku, reizēm mazāk spožu) un apgādā ar nepieciešamo kontekstu zinātnisku darbu izvilkumu formā, veidojot valdzinošu neuzrakstīto grāmatu bibliotēku ar Melgalves radītiem autoru vārdiem un darbu nosaukumiem, daudzveidīgiem žanriem un stiliem. Sižetā nozīmīgā apmainīto bērnu leģenda piešķir Melgalves radītajai pasaulei ļoti jauku baisas ķeltu mitoloģijas noskaņu. Ņemot vērā šo visu, grāmatas sākumā pievienotajai Brugas pilsētas plāna skicei ir nozīme tikai kā vēl vienam, visai liekam žanra marķierim, jo grāmatas fokuss ir nevis ģeogrāfisks, bet psiholoģisks. Alternatīvās pasaules iekšējā izstrādātība un detaļu spilgtums un bagātība Melgalves romānā sasniedz patiešām nopietnu līmeni. Īpašu citas realitātes atklājuma un iztēlošanās prieku sniedz teksta daļas, kurās galvenā varone nonāk telepātiskā saiknē ar vienu vai vairākiem citiem cilvēkiem. Vēstījuma valoda mainās atbilstoši galvenās varones apziņas stāvoklim, ļaujot lasītājam it kā līdzpiedzīvot dažādās maģiskās iedarbības.

Grāmatas centrā kā melnais caurums, iesūcot sevī visu matēriju un gaismu, atrodas galvenās varones noslēpumainā un traumētā personība. Vega ir jauna sieviete ar neparastām spējām, kura dzīvo starp vienkāršajiem ļaudīm, pelnot iztiku kā gide un tulce. Varones ekstrēmo noslēgtību un teju patoloģisko nespēju uzticēties cilvēkiem daļēji attaisno (varbūt tikai attēlo?) tās pasaules likumi, kurā viņa atrodas, viņas nevēlēšanās izmantot savas spējas un visai dīvainais likums, ka šādu spēju slēpšana ir bargi sodāma. Pret varoni lasītāju noskaņo viņas pārākuma izjūta attiecībā pret apkārtējiem. Tik nesaprasti, tik īpaši, tik daudz labāki par tiem, kas viņus nepieņem, ir bijuši varbūt vēl tikai dažu romantisma autoru varoņi (Un Harijs Poters, dzīvojot pie riebīgajiem Dērslijiem. Nu labi, šāda situācija fantāzijas literatūrā nav reta – galvenais varonis ir vienīgais, kuram ir personība, iztēle un/vai gribasspēks, apkārtējie ir nespējīgi saprast augstumus, kādos lidinās viņa gars. Bet tā nebūt nav obligāta autora izvēle arī pasaulēs, kur dažiem ir lielākas spējas vai iespējas nekā citiem (un kur gan tā nav?).). Tomēr apsveicami ir tas, ka varone patiešām ir redzami kompetenta dažos īstos, veiksmīgi attēlotos veidos, starp kuriem galvenais ir prasme apzināties un kontrolēt savas emocijas. Vēl jo apsveicami ir tas, ka varonei ir trūkumi, kas tiek arī atzīti, – attiecīgās pasaules ietvaros visnotaļ loģiska neprasme lasīt un ierobežota daiļrunība otrajā valodā. Varones kļūdu atzīšana psiholoģiski atvieglo lasītāju, lai arī šajā atzīšanā viņa pati ne katrreiz piedalās ("..neviens, pat vistuvākais, nedrīkst mani aizturēt, vismaz ne tad, kad es gribu darīt muļķības" (263)).

Lai mani nepārprot – man nav nekādu tiesību pārmest autorei, ka viņas galvenā varone ir sociopātiska savādniece. Es varu vienīgi dokumentēt nomāktību, ko radīja identificēšanās ar tādu dziļi salauztu un savērptu būtni kā Vega, kā arī subjektīvu aizkaitinājumu un vilšanos par varones psiholoģiskas izaugsmes trūkumu. Citādā ziņā Vegas dvēseles tumšie mutuļi var raisīt pat zināmu drūmu interesi, un noteikti – labāk varonis ar pārāk sarežģītu pagātni un personību nekā cukurains štamps.

Nopietnākā vilšanās, izlasot grāmatu, ir tā, ka ne iezīmētās sociālās pretrunas, ne varones attiecības ar savu pagātni netiek apmierinoši atrisinātas. Pārāk maz mainās starp grāmatas sākumu un grāmatas beigām – gan sabiedrībā, gan varonē. Kaut kas tiek ieraudzīts, bet īsti netiek izspēlēts līdz galam. Būtībā vāka anotācija rada maldinošu iespaidu ar jautājumu "Kuram gan pietiktu nekaunības apdraudēt šo gadsimtos iedibināto kārtību?" [kurā magi valda pār vienkāršo cilvēku prātiem]. Diemžēl nevienam – ja nu tikai uz viena atsevišķa gadījuma laiku, kamēr tiek atrisinātas problēmas, kas tieši saistītas ar galvenajai varonei pazīstamiem cilvēkiem. Pēc tam ir pilnīgi kārtībā, ka pilsētā turpina valdīt karalis tāpat kā vienmēr un magi turpina darīt to, ko vienmēr darījuši. Un tas ir nomācoši.

Melgalves grāmata, īpaši kā autores pirmais romāns, ir patiesi cienījama ar detaļās izstrādāto pasaules tēlojumu, kā arī ar īpatnējo un neparasti emocionāli inteliģento galveno varoni. Vienlīdz nopietni izstrādātā detektīvintriga, manuprāt, pat traucē – liekas, ka aiz pārāk daudzajām un tajā pašā laikā izšķirošu galu nesasniedzošajām ārējā sižeta peripetijām pazūd iespēja gan autorei, gan lasītājam pievērst pienācīgu uzmanību dziļākam domas izvērsumam un/vai varones emocionālai izaugsmei. Šis romāns varētu būt intelektuālā fantāzija, ja autore būtu izmantojusi labi izstrādātās pasaules potenciālu, lai konsekventāk izspēlētu varas, paškontroles un uzticēšanās tēmas, kuras šobrīd tekstā tiek tikai intriģējoši aizskartas, sižetam neaizvedot līdz konceptuālām izmaiņām ne varones, ne sabiedrības dzīves principos.

Ievas Melgalves mājaslapā lasāms emuāra ieraksts par romāna plānoto turpinājumu. Vai savos tālākajos ceļos Vega stāsies aci pret aci ar kādu no personīgajām vai sabiedriskajām problēmām, kas šajā grāmatā palika neatrisinātas?

Una Alksne, ubisunt.lu.lv, 18.09.2013.