Droši vien nav ļoti oriģināli atzīmēt fantāzijas un it īpaši zinātniskās fantastikas savdabīgo statusu Latvijā. Pēc Padomju Savienības laikā plašā klāstā izdotajiem fantastikas darbiem (šad un tad – kopā ar paskaidrojumiem par to, kā tie piestāv padomju ideoloģijai) neatkarīgajā Latvijā abu žanru izdošana lielā mērā nīkuļojusi, un krietna daļa nozīmīgāko zinātniskās fantastikas un fantāzijas autoru latviski izdoti joprojām nav. Ar celmlauža darbu nodarbojusies izdevniecība „Hekate”, AGB „Vēja suņa klasikas” sērijā latviski izdoti atsevišķi Viljama Gibsona un Nīla Geimena darbi, tomēr visbiežāk žanru cienītāji bijuši spiesti lasīt angliski vai kādā citā svešvalodā. Pēdējos gados fantāzijas un fantastikas literatūras izdošanai pievērsies apgāds Zvaigzne ABC gan tulkojot ārzemju autorus, gan rosinot rakstīt pašmāju autorus, un tas jau ir pavisam interesanti, jo līdz nesenai pagātnei latviešu rakstniecība abu žanru literatūru gandrīz pilnībā ir ignorējusi.

Stāstu krājums „Zilie jūras vērši” ir viens no pēdējiem izdevniecības lolojumiem. Līdzās, piemēram, 2013. gadā izdotajam krājumam „Purpura karaļa galmā”, Ievas Melgalves, Jāņa Valka un arī Toma Kreicberga (gan vairāk ASV literatūras ainai piederīgajiem) darbiem šajā grāmatā faktiski varam vērot latviešu rakstnieku ievākšanos relatīvi neskartā teritorijā. Interesanti ir arī tas, ka krājumā līdzās atrodami gan autori, kam izdotas pat vairākas grāmatas, gan tādi, kas līdz šim publicējuši atsevišķus stāstus, gan debitanti. Jāsaka, ka kvalitātes un citu aspektu ziņā krājums nudien padevies visnotaļ eklektisks. Protams, dažādu autoru stāstu apkopojumā gaidīt kādu caurvijošu motīvu būtu savādi, tomēr, piemēram, pirms vairākām desmitgadēm izdotos zinātniskās fantastikas krājumos nebūtu pārsteidzoši ieraudzīt vairākus stāstus, kuru autorus satraukusi atomkara iespējamība, kamēr gluži nesenos ASV jauno fantāzijas un fantastikas autoru stāstos atkārtoti sastopamas nanotehnoloģiju un kultūru sadursmes tēmas.

Krājumā „Zilie jūras vērši” šādas vairākiem autoriem svarīgas mūsu pasaules problēmas īsti neiezīmējas – kas droši vien ir labi. Kā neliels izņēmums varbūt minama sabiedrības un ikdienas atsvešinātība un pārāk liela sakārtotība, kam pievērsušās Ginta Orinska-Spirģe stāstā „Saucējs” un Džeina Tamuļeviča krājuma titulstāstā, tomēr par spēcīgu motīvu to grūti nosaukt. „Saucējs” vairāk ir stāsts par sevis pierādīšanu, kamēr „Zilo jūras vēršu” autore atdūrusies pret labi saprotamu problēmu, proti, interesanti pastāstīt par garlaicību un kaut ko tā īsti pateikt par neīstumu nebūt nav viegli. Iespējams, spilgtāko mūsdienu sabiedrības iespaidu krājumā piedāvā Armands Skutelis pārliecinošajā un veiklajā stāstā „Zagļi”, kurā zinātniskās fantastikas sižets apvienots ar Mika Koljera grāmatas „Ceturtais lielākais Latvijā” vai Pētera Pūrīša cienīgiem novērojumiem. Vairākas interesantas un aktuālas idejas apskatītas arī Ilzes Eņģeles stāstā „Luna Mare”, tāpēc ir žēl, ka stāstu nebaudāmu un nedaudz kaitinošu padara nevīžīgā rakstības maniere: „Sen – tavas karjeras sākumposmā” (kurš, runājot ar citu cilvēku, saka „sākumposmā”? Sākumā!) vai „Domāju gan, ka te ir jāšokējas”. Ir tiešām kaitinoši lasīt, ja no šādiem teikumiem sastāv viss stāsts.

Vairākiem autoriem šķitis interesanti aizvest lasītāju tālāk prom no atpazīstamās ikdienas, uz pašu radītām pasaulēm. Patīkami, ka šīs pasaules patiešām ir autoru pašu, nevis kādu skaidri atpazīstamu tradīciju turpinājumi – iespējams, spilgtākais piemērs ir Arņa Bukas stāsts „Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi”. Ekskursijas ārpasaulēs piedāvā arī Lūsijas Nīdvālas spocīgais un atmiņā paliekošais stāsts „Smiekli”, kura darbības vieta gan it kā atpazīstama kā kāda abstrakta pils, tomēr vienlaikus ir murgaini sveša – kā sapņos, un Daces Znotiņas nostalģijas pēc nenotikušām lietām pilnais, kaut pārlieku atslābušais un stilā vietumis neveiklais „Deja ar citādo” (var jau būt, ka piekasos, bet loterijā, šķiet, varētu arī laimēt, ne tikai „vinnēt”, ar „inventors”, pieņemu, domāts izgudrotājs un šaubos, vai dabas parādība elektrība tikusi „izgudrota”, nevis atklāta).

Tomēr krājuma autoru iecienītākais paņēmiens ir fantastisku notikumu ievešana ikdienišķā pasaulē – tā, kā to dara Nīls Geimens. Tieši Geimena vārds nāk prātā, lasot Annas Kalnas trīs stāstus – „Domracis”, „SIA Harons” un „Skārda mūza Melānija”. Un nāk prātā labā nozīmē, jo autore nevis atdarina, bet veido stāstus pēc līdzīgiem principiem – mītiskie, fantastiskie aspekti šķiet ticami un pazīstami, pazemīgi iekļaujoties mūsdienu vai netālas nākotnes ikdienā. Stāsti lielākoties arī uzrakstīti ļoti jauki, varbūt vienīgi reizēm nokļūstot nepatīkami tuvu robežai starp „krāšņi” un „šķebinoši”. Tāpat būtu patīkami, ja abos pārējos stāstos sižeta būtu vismaz tikpat daudz kā „Skārda mūzā Melānijā”.

Lilijas Berzinskas „Filemons” atgādina kādu „Krēslas zonas” sēriju vai šausmu filmu – kaut kas kinematogrāfisks ir šī stāsta struktūrā un ekspozīcijā. Arī to lielākoties domāju labā nozīmē, tomēr sajūta, ka notikumi tiek nevis stāstīti, bet atstāstīti un varbūt pārāk daudz un tieši paskaidroti, nedaudz bojā iespaidu par labi iecerēto un uzbūvēto stāstu. Tāpat maģiju un ikdienu savienojusi Mārīte Štāla stāstā „Buļ” un Ģirts Šimanauskis nedaudz „tukšajā” spoku stāstā „Rakstāmgalds”. Autori, kas kā savu fantāzijas stāstu darbības vidi izvēlējušies pazīstamo ikdienas pasauli, maz uzmanības veltījuši ģeogrāfiski vai kā citādi atpazīstamu Rīgas vai citu Latvijas vietu elementu iekļaušanai savos darbos. Varbūt to varētu uzskatīt par garām palaistu iespēju piesaistīt latviešu lasītāju uzmanību, jo dēmons uz Pulkveža Brieža ielas tomēr būtu pavisam kas cits nekā dēmons vienkārši kaut kur – kaut arī stāstu kvalitāti tas, protams, neietekmē.

Tālāko robežu šim dienišķās maģijas piegājienam, iespējams, iezīmē Ievas Melgalves gluži vai nepieklājīgi labi uzrakstītais, noskaņā un simbolikā bagātais stāsts „Jēzus ķirzaka”, kas labi iederētos arī starp „parastiem”, ne žanru literatūras stāstiem (ko līdzīgu varētu teikt arī par Mārītes Štālas darbu). Tam pretī krājums piedāvā vairākus „tīras” zinātniskās fantastikas stāstus, piemēram, nu jau vairāku grāmatu autora Jāņa Valka stāstu „EMP”, kas iekļaujas pasaules postapokaliptisko stāstu tradīcijās. Ļoti labi iekļaujas – pat darbības vieta ir ASV. Diemžēl tas arī mudina stāstu salīdzināt ar citiem šīs tradīcijas darbiem un secināt, ka jauna pienesuma kvalitatīvajā „EMP” ir gauži maz, tik vien kā modernizēta (un zinātniski mazticama) versija par pašu katastrofu. Riharda Buivida „Ķivere” un Gunta Eņģeļa „d3” ir pietiekami aizraujoši zinātniskās fantastikas stāsti. Kamēr „d3” ir uzticīgs klasiskām zinātniskās fantastikas tradīcijām, „Ķivere” šķiet mūsdienīgāks, un ir arī viens no krājuma stāstiem, kas piedāvā devu vietējā kolorīta (šķiet gan, ka sava tiesa automehāniķu valodas krāšņuma tikusi upurēta pieklājības vārdā). Apskatīto tēmu ziņā mūsdienīgais Ata Gūtmaņa stāsts „Cilpa” ir iederīgs krājuma noslēgums.

Kā jau varētu būt kļuvis skaidrs, mēģināt noformulēt kādu kopīgu secinājumu vai raksturojumu par stāstu krājumu „Zilie jūras vērši” nebūtu prāta darbs. Vai krājums šķitīs interesants arī cilvēkiem, kas iztiek bez Latvijas zinātniskās fantastikas un fantāzijas ainavas pārzināšanas? Tā patiešām gribētos domāt. Tiesa, ka vājākajos posmos krājuma kvalitāte ir nepatīkami zema – iespējams, zemāka nekā, piemēram, prozas lasījumu jauno autoru vakaros. Arī vietējās garšas – kā tāda, kāpēc būtu svarīgi vai pat pamanāmi, ka šie stāsti rakstīti tieši Latvijā un ar to vien interesantāki par varbūt nedaudz labāk uzrakstītiem stāstiem kādā citā pasaules vietā, – ir maz. Iespējams, tas saistīts ar jau minēto apstākli, ka līdz šim abi žanri Latvijā pastāvējuši gandrīz tikai ārzemju autoru izpildījumā un lielā mērā arī kādā svešvalodā rakstīti. Tajā pašā laikā labākie darbi (un tie nav tikai jau pazīstamo autoru stāsti, bet arī līdz šim maz publicētie autori kā Anna Kalna un Armands Skutelis) iepriecina – un varbūt pat pietiekami, lai stāstu krājums būtu interesants arī cilvēkiem, kuriem pastiprinātas intereses par latviešu zinātnisko fantastiku un fantāziju nav.

Viesturs Šints, ubisunt.lu.lv, 02.03.2015.