Pirmpublicējums laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze", 18.06.2012.
Vija Kilbloka: “Notiek plēšanās ap pamestiem kauliem”
Māris KRAUTMANIS
Piepeši ir izcēlušies lieli zvaigžņu kari grāmatu izdošanas nozarē, un to epicentrā nonācis Apgāds Zvaigzne ABC. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir uzdevis izvērtēt, vai kādiem uzņēmumiem nav dominējošs stāvoklis mācību līdzekļu piegādei skolu vajadzībām. Mēneša laikā jāapkopo informācija par mācību līdzekļu iepirkumiem skolās pēdējo piecu gadu laikā. Tikmēr interneta vietnē Twitter Ķīlis ir moži un draudzīgi čalojis par digitālo mācību līdzekļu izstrādāšanu ar apgāda Lielvārds īpašnieku, lai gan konkursa par šādu iepirkumu vēl nav bijis.
Milzīgu satraukumu literātu aprindās izraisījusi Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas nesen paustā atbilde Latvijas avīzei, kurā viņa ideju par to, ka jāapaaugstina PVN tulkotajām ārzemju grāmatām, nodēvē par mežonību un piemetina: “Kāpēc noniecināt ārzemju rakstniekus, kurus cilvēki labprāt lasa laukos un kas varbūt netīk kādai šaurai oficiozai rakstītāju grupiņai? Mūsu rakstnieki bieži vien nodarbojas ar paštīksmināšanos! Latviešu rakstniecībā nav ne potenču, ne tendenču, jo nav nekādas bāzes attīstībai…" Šos vārdus virkne latviešu rakstnieku rakstnieču ir uztvērusi kā personīgu apvainojumu. Rakstniece Inga Žolude savā blogā Kilbloku nodēvējusi par “Sātanu Pradas brunčos”. Virkne rakstnieku, kuru darbus Zvaigzne grasījās izdot skolām domātā īsprozas antoloģijā, ir parakstījuši kopīgu petīciju, ka viņi nemaz negrib, lai viņu darbi tiktu izdoti. Kas īsti ir noticis? Par to Neatkarīgās intervija ar Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāju Viju Kilbloku.
Ar joni nāk pirmais septembris un vecāki, tai skaitā es, sūtīsim bērnus skolās un lamāsim Zvaigzni - monopolisti, kas izdod visas mācību grāmatas un burtnīcas, un kāš no vecākiem naudu...
Monopols tika likvidēts jau deviņdesmito gadu sākumā, palikušas tikai insinuācijas ap to. Izglītības politika līdz šim nav bijusi vērsta uz to, lai patiešām nodrošinātu bērniem bezmaksas izglītību. Katru gadu mēs esam par to runājuši ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM). Katru gadu esam panesuši visus iespējamos uzbrukumus. Tā vienmēr ir bijusi ērta valdības nostāja. Nauda skolām tiek iedota simboliski, skolotāji vecākiem iedod sarakstiņus, vecāki nāk pie mums un lamā mūs.
Ministrija noveļ atbildību uz pašvaldībām, likums nosaka, ka finansējumam jābūt septiņi lati uz bērnu, bet šogad valsts piešķīrusi vienu latu un astoņdesmit astoņus santīmus... Savukārt pašvaldībām ir ļoti dažādas situācijas. Ir pašvaldības, kurām ir nauda un atbildīga attieksme, tur vecākiem nekas nav jāpērk. Ir tādas, kurām nauda ir, bet nav atbildīga attieksme, tur vecākiem jāpērk skolasgrāmatas. Ir tādas, kurām nav naudas, bet ir atbildīga attieksme, un tās tomēr visu sapērk pašas. Līdz ar to situācija skolās ir ļoti atšķirīga.
Tā Satversmē iekļautais punkts par vienādām tiesībām iegūt pamatskolas izglītību, tāpat kā ANO Bērnu tiesību konvencija, tiek ignorēta jau 20 gadus.
Ar visu to Latvijā ir viszemākās cenas mācību grāmatām. Ekonomisku iemeslu dēļ jau deviņdesmito gadu sākumā Autortiesību likuma 21. pantā noteikts, ka autori nesaņem atlīdzību par materiāliem, kas ievietoti atbilstoši mācību standartiem apstiprinātajās mācību grāmatās. Autori saņem atlīdzību no bibliotēkām par savu grāmatu publisko patapinājumu. Savukārt izdevniecības pretēji pieņemtajam likumam neko nesaņem par grāmatu kopēšanu.
Tomēr arī septiņi lati uz bērnu izklausās stipri pamaz?
Ir par maz, bet vēl nekad visā Latvijā nav ticis ievērots, ka tiem septiņiem latiem reāli jābūt.
Lai cik neliela, nauda mācību grāmatu iepirkumam ir jāiedala gada sākumā. Lietuvā un Igaunijā, kur nauda uz vienu bērnu vienmēr ir bijusi daudz lielāka, jau gada sākumā visi zina, cik liels ir valsts finansējums. Izdevēji aizsūta uz skolām katalogus, un skolas aizpilda pasūtījumu. Izdevējs nedrukā nevienu lieku grāmatu, tikai pasūtītās.
Kopš 1994. gada mēs nezinām, ko skolām katrā mācību gadā vajadzēs. Ņemam pērnā gada datus, skatāmies, kas un cik ir pirkts, bet nezinām, vai to pašu vajadzēs šogad. Izdodot katru jaunu grāmatu, kam nav savākts pasūtījums, grāmatu, kas ir krāsaina, pie kuras izveides strādāts pusotra gada, spriežam: ej nu zini, cik vajadzēs. Un iesākumam nodrukājam trīs tūkstošus. Pērn mēneša laikā "Latvijas vēsturi" četras reizes drukājām klāt pa pieciem tūkstošiem. Tas sadārdzina procesu, kaitina pircējus, jo ik pa brīdim pašā karstākajā laikā grāmatas nav pārdošanā.
Bet ir Tiesībsarga atzinums, ka saskaņā ar Satversmi un ANO Bērnu tiesību konvenciju vecākiem nav jāpērk mācību līdzekļi.
To sacīja arī iepriekšējais Tiesībsargs, Romāns Apsītis, jau pirms krīzes. IZM cilvēki toreiz bija norūpējušies, ka vecāki var griezties tiesā, un to apsprieda pat Finanšu ministrijā, vecāki šo informāciju neņēma vērā. Neviens vecāks nekad nav iesniedzis prasību tiesā.
Kā prognozējat, kas šogad mainīsies?
Mēs nezinām, kādas būs izglītības reformas un kas tiks darīts. Ir dzirdēts, ka tiks palielināts finansējums. Bet kam un cik – nezinu. Taču pagaidām viss ir pa vecam. Mācību gads ir beidzies, jaunais tūlīt sāksies un atkal sākas kampaņa pret izdevējiem.
Bet mums taču ir relatīvi jauns ministrs, kurš jau ir skaļi paziņojis, ka reformēs sistēmu?
Mēs būtu ļoti priecīgi kaut ko uzzināt par šo reformu, un es ceru, ka komunikācija patiešām notiks. Zvaigzne ir Eiropas Mācību grāmatu izdevēju asociācijas biedre, mūsu rīcībā ir pilnīga informācija kā dažādās Eiropas valstīs skolas apgādā ar mācību līdzekļiem. Lielākajā daļā Eiropas valstu skolēni tiek apgādāti ar visiem mācību materiāliem, ne tikai grāmatām un darba burtnīcām.
Izskatās gan, ka komunikācija ar IZM ir sākusies kleini, ja šobrīd notiek Ķīļa rosināta pārbaude, kura tiek pamatota ar vecāku sūdzībām tieši par Zvaigznes grāmatu dārdzību.
Mācību līdzekļus aktīvi gatavo un izdod septiņas izdevniecības. Zvaigzne ir izveidojusi grāmatnīcu tīklu, un mēs piedāvājam visu izdevēju grāmatas. Vecāki, atnākot, nešķiro apgādus, viņi pērk pēc saraksta.
Objektīvu tirgus pētījumu, kurā tiek konstatēts kāda uzņēmuma dominējošs stāvoklis kādā noteiktā mācību priekšmetā vai klašu grupā, var veikt tikai atbilstoši Konkurences padomes pieņemtajai praksei un noteikumiem. Pārējie pētījumi un to rezultātā veiktie atzinumi var būt tikai subjektīvas individuālas interpretācijas.
Cik lielu apjomu no Zvaigznes ABC izdoto grāmatu skaita procentuāli aizņem mācību grāmatas?
Pērn tie bija apmēram divdesmit septiņi procenti. Tas ir ilgs, nopietns darbs. Tāpēc vieglumam un izklaidei sākām izdot daiļliteratūru. Salīdzinot varētu sacīt: enciklopēdiju un mācību grāmatu gatavošana ir kā akmeņainas zemes aršana. Daiļliteratūras izdošanai ir rikšotāja vieglums.
2009. gada smagajā pavasarī, kad grāmatām tika četrkāršots PVN, mūs izglāba Stefānijas Meieres “Krēsla”. Šobrīd daiļliteratūra ir nopietns mūsu izdevējdarbības segments.
Cik lielu daļu no izdotās daiļliteratūras aizņem tulkotā un cik – pašmāju autoru rakstītā?
Dominējoša noteikti ārzemju literatūra. Mēs gan ļoti neatlaidīgi cenšamies palielināt latviešu literatūras daļu – nu jau daudzus gadus tiek rīkots bērnu un jauniešu literatūras konkurss. Plānojam rīkot arī citus konkursus.
Tomēr latviešu autorus lasa maz un nelabprāt? Kāds tam ir cēlonis?
Tā jau īsti nav. Žurnālisti bieži jautā – ko no latviešu devuma varētu pārdot uz ārzemēm. Ir ārzemju bestselleri, kāpēc latviešiem nav. Nezinu, kā tas ir sācies, bet Latvijā pret literatūru izklaidei attiecas gandrīz tāpat kā pret prostitūciju, ar zināmu nicinājumu. Viedokļa līderi ir rakstnieki, kuri saka: viņi neies pārdoties. Viņi nerakstīs to, ko tauta grib lasīt.
Bet ir rakstnieki, kuri nekautrējas skaidri definēt, ka grib būt pirktu un daudzlasītu grāmatu autori. Es nesaku, ka tas ir tas, kas jādara visiem latviešu autoriem. Taču, ja autors grib kaut ko pavēstīt pasaulei, viņam ir jāizlemj, cik lielai pasaules daļai viņš to grib pavēstīt. Ikviens bestsellers turklāt kaut kādā brīdī sasniedz stadiju, ka to pērk tieši tāpēc, ka tas ir bestsellers. Tas ir segments, ar kuru izdevējs strādā labprāt, jo tas dod apgrozījumu.
Otrs segments ir modernā literatūra, literatūras procesa veicinātāja un nodrošinātāja, kas ir atrauta no plūsmas grāmatnīcās. Bet šajā apstāklī nav pretrunu.
Problēma un pretrunas pamats ir tajā, ka autori, kas raksta moderno literatūru, pārstāv un sabiedrībā kultivē nicīgu attieksmi pret tiem rakstniekiem, kuri raksta ar domu: es gribu, lai mani lasa.
Visā pasaulē modernās literatūras process tiek atbalstīts un apmaksāts, ir rakstnieku mājas, fondi, semināri, piesaistītie līdzekļi. Būtu tikai normāli, ka valsts atbalsts autoriem aptvertu daudz plašāku loku.
Ko tam visam pa vidu darām mēs? Cenšamies panākt, lai bērni lasa. Ja bērni nelasīs, latviešu grāmatniecības process ir izsīkstošs. Latvija droši vien ir vienīgā valsts Eiropā, kur nav izstrādāta valstiska politika par lasīšanas veicināšanu. Ir starptautiski pētījumi par to, kā lasīšanas prasmes ietekmē mācīšanos un sekmes. Mēs to zinām, bet nekas nenotiek. Skandāls ar Bērnu žūriju, kurai vienā brīdī neiedeva ne lata, ir spilgts piemērs.
Mēs gribam, lai lasa arī pieaugušie. Lai lasa, ko vēlas lasīt. Pret lasīšanu nedrīkst izturēties ar nicinājumu. Nedrīkst cilvēkus, kas nelasa to, ko lasu vai rakstu es, saukt par truliem. Katram cilvēkam ir sava grāmata un katrai grāmatai savs lasītājs.
Pasaulē žanri netiek ne diskriminēti, ne nonicināti, ne šķiroti. Jautājums ir tikai – cik talantīgi tu, rakstnieks, spēj rakstīt izvēlētā žanra ietvaros. Atzinība ir ļoti, ļoti svarīga! Latvijā mēs viens otram atzinību liedzam. Atstumtam nav jājūtas ne rakstniekam, ne lasītājam. Ja kaut kas ir domāts tikai šauram lokam, tur tas arī paliek, taču tas nav jākultivē, noliedzot un nolamājot visu pārējo.
Rakstniecībā tāpat kā dabā ir kāpumi un kritumi. Kas ir šobrīd – lēzenais posms, kritums vai jau kāpums uz augšu?
Manuprāt šobrīd ir stagnācijas un krīzes stāvoklis tieši psiholoģiskā ziņā. Trūkst ļoti daudzu procesu. Taču man liekas, ja izdevniecības to stimulēs, jauni cilvēki varētu ienākt literatūrā, bet šos jaunos cilvēkus šobrīd veido un audzina, paziņojot, ka eksistē tikai un vienīgi tā mūsdienīgā literatūra, bet vienkārši labs stāsts ir prasti.
Ģēnijus gribas! Labus stāstus gribas! Gan man kā lasītājai, gan man kā izdevējai.
Vēl viena lieta, par ko gribu runāt. Tika nodibināts Latviešu Literatūras centrs (LLC), lai latviešu literatūru virzītu pasaulē. Tomēr te apstājamies pie tā, ka LLC un izdevējiem ir dažādi uzskati par to, ko būtu vērts virzīt pasaulē.
Zvaigznei ir Jura Rubeņa un Māra Subača grāmatas, kas bez jelkāda valsts atbalsta izdotas vairākās ārvalstīs, pat ASV. LLC atbilde, kad runājām par atbalstu šiem autoriem, bija, ka tad jau varētu lūgt atbalstu arī pavārgrāmatām. Kad lietuvieši lūdza atbalstu Gunta Bojāra "Zīda čūskas" tulkošanai, arī finansējumu nepiešķīra. Mēs gribētu tulkot Lauras Dreižes darbus, un ceram, ka LLC attieksme diskusijas rezultātā būs mainījusies.
Rakstnieki gan pašlaik uz jums ir ļoti nikni un izdomā jums visādus epitetus... Starp citu, vai tā kleita, kas jums mugurā, nav Pradas ražojums?
Nē (smejas), tā ir ražota Lietuvā.
Grāmatu izdevējiem, rakstītājiem un lasītājiem acīmredzami nevajadzētu krist galējībās. Nevajadzētu nodarboties ar kūdīšanu vienam pret otru. Mūsu rindas jau tāpat ir paretinātas, ir beiguši pastāvēt izdevēji, kas nodarbojās ar labas, nopietnas literatūras izdošanu. Un šādā brīdī rakstnieki nāk klajā ar ierosinājumu paaugstināt PVN tulkotajai literatūrai, tādējādi subsidējot oriģinālliteratūru – tas ir ārkārtīgi destruktīvi. Kaut kādā mērā šī šķērssubsidēšana notiek izdevniecību iekšienē. No naudas, kas tiek iegūta, pārdodot bestsellerus, tiek atbalstīta latviešu literatūra. Bet nevar vērsties ar ierosinājumu atkal pacelt nodokļus grāmatniecībai. Literatūra ir atbalstāma pavisam citā veidā. Risinājums, kuru piekopj Igaunija, Skandināvijas valstis un citi, ir bibliotēku iepirkums. Andris Vilks saka, ka šobrīd ir 800 bibliotēkas, kurām vajadzētu grāmatas iepirkt. Tā būtu lielākā svira, kas garantētu, ka pašmāju autoru izdošana kļūtu vienkāršāka.
Slavenais citāts: “Latviešu literatūrai nav ne potenču, ne tendenču, ne bāzes attīstībai” – kādā sakarā tas tapa sacīts?
Es uzskaitīju visu, kā mums nav. Nav bibliotēku iepirkuma. Bērnu lasīšanas programma ir knapi dzīva. Ir viens no augstākajiem PVN Eiropā. Valoda mums ir ārkārtīgi maza. Nav nopietnas literatūrkritikas. Lasītāju un pircēju skaits rūk ar katru dienu. Toties ir savstarpēji kašķi. Un pie šiem apstākļiem latviešu literatūrai nav ne potenču, ne tendenču, jo nav bāzes attīstībai.
Ir jābūt grāmatniecības, lasīšanas un rakstniecības attīstības politikai, kurā mēs visi piedalāmies un kurā valsts ir ieinteresēta. Bet pie mums notiek rīdīšana. Pircējs tiek rīdīts pret grāmatizdevēju, lai slēptu valsts neizdarību. Tas ir skolu gadījumā. Rakstnieki tiek rīdīti pret izdevējiem – kā jautājumā ar PVN, kuru vispār vajadzētu atcelt. Tā ir plēšanās ap pamestiem kauliem, kuri, piedodiet, ir diezgan pliki.
Es nevaru izdzēst to, kas ir ticis nodrukāts, izņemot no konteksta. Nevaru mainīt virsrakstu, kas bija uzlikts intervijai, kurā tādu vārdu nebija. Nevaru pielikt klāt to, ko sacīju par krīzi un bāzi attīstībai. Tā ir interpretācija, kura tiek kultivēta, jo atbilst visiem mītiem.
Un kā ar to virkni literātu, kas šobrīd ir aizlieguši Zvaigznei drukāt krājumu, kurā iekļauti viņu stāsti?
Jezga ap šo krājumu sākās tāpēc, ka saskaņošana ar autoriem sākās vētras brīdī ar avīžu publikācijām. Tas vienkārši trāpījās pa kājām.
Maksāšana šādos gadījumos notiek caur AKKA/LAA, bet darbs ar autoriem ir sastādītāja un redaktora ziņā. Redaktore ar autoriem vēlējās saskaņot pat katru komatu, un piedāvāja kursivēt vienkāršrunas vārdus. Taču tam kas notika tālāk, man pat nav izskaidrojuma.
Bet varbūt tiek sapulcēta cilvēku kopa un norādīts mērķis. Politikā to varētu skaidrot ar konkurences cīņu. Varbūt kādam šais bada laikos gribas nokosties no jūsu ēstā pīrādziņa, pakūdot ministrus, iniciējot komentārus...
Man ļoti gribas cerēt, ka drīzāk tā ir nejauša un nejauka apstākļu sakritība. Un ka to visu kaut kā saprātīgi vajadzētu izbeigt. Mūsu mērķis nav atņemt kādai izdevniecībai jau iestrādātus latviešu autorus. Mēs vēlamies atrast, atklāt un izaudzināt jaunus latviešu rakstniekus.
Varbūt tam ir sakars ar digitālo grāmatu īpatsvara pieaugumu, kur varētu būt gaidāmi valstiski iepirkumi, pasūtījumi?
Kamēr bija tikai papīra grāmatas, nevienam īpašas intereses par šo tirgu nebija. Elektroniskais saturs – pasaulē tā ir lieta, kas attīstās. Un ar šī zelta teļa parādīšanos atkal ir milzīga interese par Zvaigzni. Dažu gadu laikā bijuši daudzi piedāvājumi gan no investīciju fondiem, gan no citiem potenciāliem ieguvējiem. Zvaigznei 20 gadu laikā ir sastrādāts ļoti liels intelektuālais īpašums. Tas varētu būt mūsu šībrīža un varbūt arī nākamības problēmu un veiksmju galvenais iemesls. Ieviešot jaunās tehnoloģijas skolās, tam, ko iepērk kā mācību saturu, jābūt tādam, ko var izmantot ar jebkuru tehniku, nevis ar kādu noteiktu. Te parādās citi spēlētāji un citas intereses, īpaši jau tehnoloģiju iepirkumos.
Taču ir vēl viena būtiska lieta, ko neviens nenovērtē – ar elektronisko grāmatu rašanos samazinās mazo valodu loma un vajadzība pēc tām. Angļu izdevēji raksta, ka ar elektronisko grāmatu parādīšanos viņiem uzradies jauni tirgi dažādās pasaules nomalēs, turklāt ar globālo reklāmu arī gaumes ir unificējušās.
Tie ir draudu zvani latviešu grāmatniecībai, ja kaut kādu brīnumainu apstākļu sakritības rezultātā mums neizdosies latviešu lasītāju noturēt. Ja nebūs valsts politikas kā saglabāt lasīšanu latviešu valodā, tad tā arī nesaglabāsies. Lūk, un šī arī ir tā bāze, kuras pilnībā trūkst latviešu grāmatniecībai un rakstniecībai.
