Un ir grāmatas, kuras gribas turēt sev tiešā tuvumā – uz
naktsgaldiņa vai somā, – pārlasīt vai pat tikai ieskatīties,
atšķirot uz labu laimi, ieteikt citiem, bet nekādā ziņā neizlaist
no rokām. Pirmās mums nereti kļūst par labiem draugiem,
otrās – par ko vairāk: par padomdevējiem, ceļabiedriem, varbūt pat
radiniekiem. Tādu grāmatu nemēdz būt daudz – tā ir kā maza īpaši
tuvu draugu kopa, kurā vienmēr jutīsimies savējo vidū.
Kinorežisores, žurnālistes un esejistes Vijas Beinertes grāmata
“Vārdi
un klusums” daudziem varētu kļūt par tieši šādu dzīves
līdzgaitnieci. Baltā, lakoniskā vāciņā iesietais izdevums no pirmā
acu uzmetiena šķietami neko nepasaka par tā saturu, tomēr šis
priekšstats ir maldīgs. Autore teic: “Reizēm, lai kaut ko saprastu,
tas ir jāuzraksta. Jānosauc vārdā. Reizēm, lai kaut ko saprastu, ir
jāapklust.” Tātad – viens otru papildinošie pretmeti: pateiktais un
nepateiktais, izpaustais un nojaušamais. Kādā veidā abi
iemiesojušies izlasāmajā tekstā?
Foto: Valts Kleins
Vijas Beinertes grāmatas žanru varētu definēt kā esejas vai
pārdomas, tomēr tas būtu pārlieku šaurs apzīmējums. Drīzāk gribētos
lietot vārdu – vēstules, kuras lasot, rodas ilūzija, ka tās
rakstītas tieši tev, kurš šobrīd turi grāmatu rokās. Autore
raksta kā neredzamam sarunbiedram, īsākos un garākos vēstījumos
atklājot to, ko varētu nodēvēt par laimes formulu. Kas ir
tas, kas cilvēku dara laimīgu? Kā mēs paši sev liedzam šo iespēju?
Ko vispār nozīmē būt cilvēkam – tiklab ikdienas kā mūžības
kontekstā? Šie ir jautājumi, ko autore nekur neuzdod tieši, tomēr
katra nākamā eseja itin kā ved lasītāju pretim jaunam
pieturpunktam, jauniem secinājumiem. Meistarīgi sasaistot
tematus – sākot ar sievišķīgu stāstu par to, cik lieliski ir reizēm
sakārtot drēbju skapi, kura dziļumos var atrast sen iegādātus un
labi piemirstus apģērba gabalus, un beidzot ar eksistenciālām
pārdomām par dzīvības un nāves noslēpumiem, novecošanu un pāreju
citā realitātes dimensijā – autore kā svētceļojumā apstaigā visus
būtiskākos cilvēciskās esamības punktus, kuros vienlīdz svarīgi ir
fiziskās un garīgās eksistences līmeņi, bet jo īpaši – to
vienotība. Ikdienā mēs nereti nosliecamies tikai uz vienu
no šiem aspektiem, koncentrējoties vai nu tikai uz prozaisko
ikdienu un piemirstot “debesis”, vai arī – īpaši atsevišķos gada
posmos, kuru vidū, protams, visspilgtāk iezīmējas tieši
pašreizējais Ziemassvētku gaidīšanas laiks – vismaz ārējās
izpausmēs kļūstot pārmēru “garīgi”. Grāmata “Vārdi un
klusums” neiekrīt nevienā no galējību slazdiem, bet piedāvā
skatījumu uz pilnīgas harmonijas brīnumu: harmonijas, kuru bieži
ikdienas steigā uzskatām par neiespējamu. Un tomēr “Vārdi
un klusums” piedāvā to sasniegt – vienkārši, rimti un
nesamāksloti.
Vēsturnieks Harijs Tumans atzīst: “Šī grāmata atgādina par dzīves
svarīgākajām lietām un pamudina pārdomāt savus dzīves principus. Tā
sniedz lielisku iespēju izrauties no ikdienas rutīnas un ieraudzīt
jaunus ceļus, kas palīdz padarīt dzīvi saturīgāku un krāšņāku. Tas
ir ļoti vērtīgs atgādinājums par pamatlietām.” Savukārt autore Vija
Beinerte saka, ka šī ir grāmata “gudram lasītājam ar humora izjūtu.
Noskumušajam. Tam, kas jūtas vientuļš un apmaldījies. Un arī tam,
kas meklē savējos, tos, ar kuriem vienlīdz viegli var gan
sarunāties, gan klusēt.”
Priecāsimies ar katru interesentu tikties grāmatas “Vārdi
un klusums” atvēršanas svētkos 6. decembrī plkst. 16 Ojāra Vācieša
muzejā O. Vācieša ielā 19.
