Protams, tas ir par kaķiem. Dzīvniekiem, kuriem ir cieša saite ar to mums neredzamo un mums nepazīstamo Kosmosā. Tāds bija mūsu melnais Teodors (kaķis no patversmes). Šobrīd es zinu, ka rīkojos pareizi, ļaujot viņam būt kaķim – atnākt tad, kad viņš vēlējās, samīļot tad, kad viņš vēlējās un atlaist uz savas zvaigznītes, kad pienāca laiks. Mūsu mājas vēl ir četrkrāsu skaistule Tince (izglābts slims ielas kaķēns). Es jau ceturto gadu viņas sejā lasu, ko viņa par mums domā – un tas noteikti nav nekas cildinošs. Viņa ir tāda kaķu Odrija Hepberna. Līdz ar Teda lēno aiziešanu visu Svēto naktī pie mūsu durvīm uzradās mazais Bonbons – sakot, glābiet mani! Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņu caur Kosmosu sūtīja Teodors, lai mums ir vieglāk, jo, kad kādam jāmirst, bet blakus ir kāds, kuram ļoti gribas dzīvot – ir vieglāk! Varbūt mazais ir tas pats Tedis savā sestajā, septītajā dzīvē? Vai iespējams, ka viena dvēsele divos kaķa rumpīšos uz Zemes tiekas īsu brīdi?
Jānis nekad nav gribējis kaķus, bet viņa mīlule ir Tince. Manuprāt,
vīrietis, kura horoskops ir Vēzis, un kaķu prīma pilnībā iztiktu
bez mums pārējiem. Man pašai šķiet, ka esmu suņu sieva, bet Teodors
ir aizņēmis tik lielu sirds kambari, ka šobrīd top ... rakstās kaut
kas, kur pirmajā lapā būs tikai trīs vārdi Veltīts gudrkaķim
Teodoram . Nu re, Lenas Divani grāmatas “Septiņas dzīves un viena
liela mīlestība” Cukuriņam drusku kremta, ka neizdevās iekļūt kādā
literārā darbā! Teikšu godīgi, autore kļuva drusku kaitinoša, nē –
pamatīgi kaitinoša, tik pašpārliecināti rakstot kaķa vārdā, bet,
nonākot līdz beigām – pilnīga taisnība, tādi mēs esam CILVĒKI, kuri
nepamana, ka kādam blakus sāp, jo šis kāds nevēlas jums uzkraut
savas vainas. Arī Cukura saimniece ir cilvēks – parastais, vājais,
kurš nevēlējās redzēt, bet kaķis bija laimīgs, jo dzīves pēdējās
dienas bija gatavs mainīt pret savām septiņām dzīvībām.
Kā zīmīgāko – no grāmatas
"Septiņas dzīves un viena liela mīlestība"
izvēlējos šo citātu, apzinoties, ka kaķi spēj mūs skenēt un mūsu
dvēseles lasīt kā grāmatu.
“Es sastapu tādus cilvēkus, kuri nekad nekļuva pieauguši,
kā arī tādus, kuru dvēsele jau sen bija viņus pametusi un kuru
ķermenis bija tikai tukšs apvalks. Es redzēju arī tādus ļaudis,
kuri jau no dzimšanas bija tukši kā balons, – tie bija kā radīti
uzdzīvei. Biju briesmīgi pārsteigtspar tādiem, kuri mazpamazām
kļuva par izstumtajiem, jo viņu dvēseli nomāca citas, daudz
spēcīgākas, līdz nabadziņi kļuva par tukšiniekiem, pavisam klusi un
nemanāmi. Dažiem āda bija tik bieza kā mežacūkai, savukārt citi
bija tik ļoti plānādaini, ka cauri ādai varēja redzēt visas viņu
sasāpējušās vainas – tie bija gluži kā staigājošas
brūces”.
P.S. Jautājums Lenai Divani jeb Cukuram – un kas notiek, kad nodzīvota 7. dzīve? Ļoti gribēju rast kaķa cienīgu atbildi uz šo jautājumu, tagad atliek pašai izdomāt.
