Arī tam sekojošie P. Hēga darbi nāca kā atklāsme, kā svaigs un
cits skatījums uz ierastajiem žanriem, kuru robežas rakstnieka
darbos izšķīst, radot apbrīnojami interesantas interpretācijas.
Tikko iznākušais P. Hēga romāns “Ziloņkopēju
bērni” ir lielisks piemērs tam, cik grūti P. Hēga
darbi ir klasificējami: to var saukt par bērnu grāmatu, jo galvenie
varoņi, to skaitā stāstītājs, ir pusaudži. To var saukt par maģiskā
reālisma stilistikā ieturētu postgotisku grotesku teiku, par dēku
romānu ar kriminālu ievirzi, par filozofisku un postmodernu drāmu –
un no visa nosauktā lasītājs atradīs kādu ticamu iezīmi.
Taču var arī vienkārši lasīt un baudīt šo patiesi žilbinošo
darbu, kopā ar galvenajiem varoņiem Pēteru, Hansu un Tilti
izveicīgi vairoties no policijas un cenšoties atklāt vecāku
slepenās gaitas.
Romāns sākas ar atklāsmi, ko piedzīvo Pēters, Tilte un Hanss – viņu
vecāki ir pazuduši, bet pašus jauniešus nolemts ievietot bērnu
namā. Iespējams, tas pat nebūs parasts bērnu nams, bet īpaša
iestāde, no kuras izkļūt būtu ļoti grūti. Lai cik laipni cenšas
izlikties ļaudis, kas ieradušies pusaudžus aizvest sev līdzi, viens
ir skaidrs tūlīt: ja viņi padosies, iespējams, nekad vairs
nesastaps savus vecākus, un varbūt pat cits citu. Lai gan nedz
jaunieši, nedz vecāki nav paši priekšzīmīgākie mazās Feino salas
iemītnieki, tomēr, kā izšķirošā brīdī atzīst Pēters: “Lieta ir tā –
un tas varbūt pārsteigs jūs, kuri pazīstat mūsu mammu un tēti, –
lieta ir tā, ka mēs viņus mīlam.”
Draiskajā un vienlaikus dziļi sirsnīgi filozofiskajā romānā
omulīgi sadzīvo harizmātisks luterāņu mācītājs un viņa tehniski
ārkārtīgi apdāvinātā sieva, lērums dažādu reliģiju praviešu,
psihologi, dārglietu zagļi, gandrīz īsts un pavisam neīsts grāfs,
augsti un zemāki Drošības policijas darbinieki, palaidnīgs šunelis,
augstprātīgs skolas direktors un vēl lērums košu un neikdienišķu
personāžu. Ilgajā ceļā pa zudušo vecāku pēdām varoņi
(turklāt ne tikai galvenie!) piedzīvo varenas reliģiskas un
gastronomiskas atklāsmes, sastop un (daži) atkal pazaudē, bet (daži
citi) atkal atgūst savu vienīgo un īsto mīlestību, tiek risināti
neticami lieliski dialogi un notiek visa veida manipulācijas gan
pašu varoņu starpā, gan rakstnieka-lasītāja mijiedarbības laikā.
Vārdu sakot, šis ir romāns, kādu sen (un varbūt vispār!) nebūsiet
lasījuši – un šis ir romāns, kas iekrāsos jūsu rāmo dzīvi košākās
krāsās. Šo lasīt ir tikpat kaifīgi (un kaitīgi!) kā pārlieku
iedziļināties absurda gleznās un saules zaķīšu ņirbā stāvošā ūdenī,
nopietni ieklausīties dzeguzes balsī, visā nopietnībā perēt pūķa
olu un vienatnē burāt pāri otra bangainajam dusmu okeānam.
Pieejama
arī e-grāmata.
No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe.
