“Atpakaļ. Uz gaismu” – spilgti stāsti par sadzīvošanu ar psihisku slimību

Tekstus, ko Āris Liepiņš rakstīja desmit gadus, sakārtojusi žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma, un tos aptver aizkustinoši priekšvārdi un pēcvārdi. Mudīte Šneidere priekšvārdā stāsta par Liepiņu dzimtu un Āra bērnību, Inga Jēruma dalās atmiņās par Āri kā cilvēku un personību, bet ārsts, Āra ilggadējs draugs Sandis Stepiņš pēcvārdā Āra Liepiņa grāmatu raksturo kā talantīgi uzrakstītu, ļoti nopietnu laikmeta liecību.

Āris Liepiņš ir Dailes teātra aktieru Mudītes Šneideres un Harija Liepiņa dēls. Jaunība, kurai bija jābūt vitāla spara un gaišu nākotnes cerību caurausti, Ārim pagāja pastāvīgā nomāktībā un neziņā, vai vispār dzīve viņam sniegs jelkādu piepildījumu un gandarījumu. Liktenis Ārim uzspieda ilgstošu mentālas neveselības drāmu, kura laupīja izredzes baudīt jaunību tā, kā tas pienāktos un kā to pelnījis katrs cilvēks savas dzīves vasaras plaukumā.

Tomēr, kad šķita, ka ir pārņēmusi nepārvarama nolemtība, Ārim izdevās to apturēt un tumsai reizi par visām reizēm pagriezt muguru. Un tikai tad viņš varēja izjust patieso, no gara rēgiem brīvo pasauli, kaut arī ar nelietīgu nokavēšanos. Krietni vēlāk, dzīvodams un strādādams Skotijā, Ārim radās vēlēšanos nodot atklātībā pieredzi par slimības nežēlīgo tvērienu, par dziedināšanas mānīgajām veiksmēm, par nelaimes līdzbiedriem un vidi, kurā veselībai bija maz iespēju atgriezties. “Man laimējās. Esmu atgriezies dzīvē, gaismā. Vairs nav baiļu no savas pagātnes. Par trako namu palikušas tikai atmiņas. Ja bija sakāms mierinošs vārds, tēvs mēdza pieminēt kāda sava nelaiķa kolēģa vārdus – “viss apaug ar zālīti”. Laiks dziedē sāpes, aizvainojumus, bēdas, rod iespēju arī piedot,” rakstīja Āris Liepiņš.

Prombūtnē no dzimtenes, kuru Āris ļoti mīlēja, tapa šīs piezīmes arī par to medicīnas jomu, kas lielākajai daļai cilvēku, par laimi, ir absolūti sveša, biedējoša, tāpēc bieži saistās ar tabu un visai baisiem mītiem, un tie Āra vēstījumos daudzkārt izrādījušies ļoti tuvu patiesībai.

Šis ir arī atmiņu stāsts par murgainu gara vājumu un arī dievišķa spēka iedvestu drosmi. To visu Āris ir piedzīvojis un… pārdzīvojis, un, kā viņš to uzsvēra, galu galā neatgriezeniski atgriezies gaismas pusē – nu jau uz laiku laikiem.

Grāmata kopumā ir vienkārša, labestīga cilvēka draudzīgs un personisks atgādinājums, ka, par spīti diagnozei, drastiskām zāļu devām, aizbildnieciskajai attieksmei, ir iespējams atdzimt gaismā, uz kuru vērst savas acis, garu un sirdi.

Pieejama arī e-grāmata.