Tekstus, ko Āris Liepiņš rakstīja desmit gadus,
sakārtojusi žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma, un tos aptver
aizkustinoši priekšvārdi un pēcvārdi. Mudīte Šneidere
priekšvārdā stāsta par Liepiņu dzimtu un Āra bērnību, Inga Jēruma
dalās atmiņās par Āri kā cilvēku un personību, bet ārsts, Āra
ilggadējs draugs Sandis Stepiņš pēcvārdā Āra Liepiņa grāmatu
raksturo kā talantīgi uzrakstītu, ļoti nopietnu laikmeta
liecību.
Āris Liepiņš ir Dailes teātra aktieru Mudītes Šneideres un
Harija Liepiņa dēls. Jaunība, kurai bija jābūt vitāla
spara un gaišu nākotnes cerību caurausti, Ārim pagāja pastāvīgā
nomāktībā un neziņā, vai vispār dzīve viņam sniegs jelkādu
piepildījumu un gandarījumu. Liktenis Ārim uzspieda
ilgstošu mentālas neveselības drāmu, kura laupīja izredzes baudīt
jaunību tā, kā tas pienāktos un kā to pelnījis katrs cilvēks savas
dzīves vasaras plaukumā.
Tomēr, kad šķita, ka ir pārņēmusi nepārvarama nolemtība, Ārim
izdevās to apturēt un tumsai reizi par visām reizēm pagriezt
muguru. Un tikai tad viņš varēja izjust patieso, no gara rēgiem
brīvo pasauli, kaut arī ar nelietīgu nokavēšanos. Krietni
vēlāk, dzīvodams un strādādams Skotijā, Ārim radās vēlēšanos nodot
atklātībā pieredzi par slimības nežēlīgo tvērienu, par
dziedināšanas mānīgajām veiksmēm, par nelaimes līdzbiedriem un
vidi, kurā veselībai bija maz iespēju atgriezties. “Man
laimējās. Esmu atgriezies dzīvē, gaismā. Vairs nav baiļu no savas
pagātnes. Par trako namu palikušas tikai atmiņas. Ja bija sakāms
mierinošs vārds, tēvs mēdza pieminēt kāda sava nelaiķa kolēģa
vārdus – “viss apaug ar zālīti”. Laiks dziedē sāpes, aizvainojumus,
bēdas, rod iespēju arī piedot,” rakstīja Āris Liepiņš.
Prombūtnē no dzimtenes, kuru Āris ļoti mīlēja, tapa šīs piezīmes
arī par to medicīnas jomu, kas lielākajai daļai cilvēku, par laimi,
ir absolūti sveša, biedējoša, tāpēc bieži saistās ar tabu un visai
baisiem mītiem, un tie Āra vēstījumos daudzkārt izrādījušies ļoti
tuvu patiesībai.
Šis ir arī atmiņu stāsts par murgainu gara vājumu un arī dievišķa
spēka iedvestu drosmi. To visu Āris ir piedzīvojis un… pārdzīvojis,
un, kā viņš to uzsvēra, galu galā neatgriezeniski atgriezies
gaismas pusē – nu jau uz laiku laikiem.
Grāmata kopumā ir vienkārša, labestīga cilvēka
draudzīgs un personisks atgādinājums, ka, par spīti diagnozei,
drastiskām zāļu devām, aizbildnieciskajai attieksmei, ir iespējams
atdzimt gaismā, uz kuru vērst savas acis, garu un sirdi.
Pieejama arī e-grāmata.
