Autors izvēlējies vienkāršu, dokumentālai prozai tuvu rakstības stilu, apzināti vairoties no perfekta izteiksmes veida. Taču emocionāli, iespējams, šis ir viens no personiskākajiem un spēcīgākajiem prozaiķa darbiem.
Aivars Kļavis bija žurnāla “Avots” radītājs un galvenais
redaktors. Viņš stāsta par to, kādiem komunistiskās
partijas birokrātijas gaņģiem nācās izlauzties cauri, lai “Avots”
vispār iznāktu; par nemitīgo stīvēšanos ar cenzūru un to, kā
žurnāls nepārtraukti balansēja uz “būt vai nebūt” asmens.
“Avota laiks” caur autora personīgo izjūtu
prizmu atklāj ne tikai žurnāla tapšanas peripetijas, bet rāda visu
“bildi” kopumā – laiku, kad tapa “Avots” – ideoloģiju, kādā nācās
dzīvot, sadzīvi, no kuras neizbēgt, tirgus ekonomiku, par kuru,
iespējams, bija maz izpratnes arī pie valdības stūres esošajiem
politiķiem…
Žurnāla “Avots” pirmais numurs pie lasītājiem nonāca 1987.
gadā – tas ir laiks, kad nevienam pat sapņos nerādījās, ka pēc
nieka trīs četriem gadiem Latvija atgūs neatkarību. Taču
šis sīkā drukā iespiestais žurnāls ar provokatīviem vākiem un
ilustrācijām sabangoja Padomju Latvijā lasošo sabiedrību. Un ne
tikai Latvijā. Žurnāla versiju krievu valodā “Rodņik” vēl lielākā
tirāžā abonēja lasītāji arī toreizējā Padomju Savienībā.
““Avots” bija pieprasīts ne tikai tādēļ, ka iznāca lielo tirāžu
ērā. Redakcija elpoja vienā ritmā ar vairāku paaudžu lasītājiem. Tā
bija vienreizēja saikne laikā, kas mums, latviešiem, bija izšķirīgs
un neatkārtojams,” saka viena no žurnāla redaktorēm Rudīte
Kalpiņa.
Žurnāla mūžs diemžēl nebija garš. Pēdējais tā numurs iznāca 1992.
gadā. Aivars Kļavis atklāj arī iemeslus, kādēļ ārkārtīgi populārais
žurnāls beidza pastāvēt.
“Žurnāls “Avots” jau pārtapis par leģendu un savā ziņā arī
par Atmodas laika simbolu. Taču katrai leģendai piemīt nelāgs
defekts – ritot laikam un pamazām no atmiņas gaistot reālajiem
faktiem, tā pārvēršas par tādu glancētu viegli norijamu
“tabletīti”, Guntis Berelis.
Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda
atbalstu.
Pieejama arī e-grāmata.
