Grāmatā autors ar dzirkstošu humoru apraksta, kā aizritējuši
veseli divi viņa dzīves un jaunības gadi (no 1973. - 1975.), dienot
aiz polārā loka Kolas pussalā strojbatā – celtnieku bataljonā.
Apraksts izdevies izcili, un, grāmatu lasot, rodas sajūta, ka
lasītājs ir pārcēlies teju piecdesmit gadus senā pagātnē un pats
piedzīvo nejēdzīgo Padomju Armijas ikdienu. Vīriešiem, kas to ir
pieredzējuši, būs interesanti salīdzināt ar savām atmiņām, bet
pārējiem grāmata sniegs spilgtu priekšstatu par debilizējošo
padomju pagātni.
Padomijai nepietika ar jauniešu iesaukšanu obligātajā aktīvajā
dienestā. Grāmatas otrajā daļā iekļauts stāsts par autora iesaukumu
militārajos manevros labu laiku pēc dienesta, kas šķiet vēl
absurdāk par pašu dienestu.
Grāmatas trešā daļa ir padomju armijas slenga skaidrojums, kas ir
interesanta lasāmviela arī pati par sevi.
Viesturs Pirro : “Es jutu sirdsapziņas
pārmetumus par nerakstīšanu – tu vari, kādēļ klusē? Dievs man lika
to darīt, tādēļ arī rakstīju. Tas ir mans pienākums – stāstīt
patiesību tiem, kas nekad nav dzīvojuši padomju totalitārajā režīmā
un dienējuši tās esencē – armijā, kura tika audzināta un
iedvesmota, lai iekarotu visu pasauli un tai uzspiestu velnišķīgu,
ļaunu sistēmu, kas valda ar teroru un meliem, kurā valda verdzība –
vergi, darba tauta un izredzētie – partijas nomenklatūra, kurus
sargā starpslānis, armija, čeka un citi slepenie dienesti, kas
apspiež un iznīcina nepaklausīgos.
Savu grāmatu veltu tam, lai pasaule nekad vairāk nepiedzīvotu
marksisma-ļeņinisma-staļinisma-brežņevisma murgaino, ļauno,
cilvēcību nīstošo, bezdievīgo realitāti.
Kāda valsts, tāda armija – mēs bijām rīcībnespējīga lielgabalu
gaļa, un nešaubos, ka lielu militāru konfliktu gadījumā mūs sakautu
vai iznīcinātu. Starp militārajām parādēm Maskavā, Sarkanajā
laukumā, un realitāti pastāvēja tāda pati atšķirība kā starp
spožām, bezgaumīgām teātra dekorācijām un dzīves
īstenību.”
Pieejama arī e-grāmata.
