Romāna galvenais varonis Žans Roskofs, nesen šķīries un
pensionējies pasniedzējs, ir uzrakstījis grāmatu par maz zināmu
amerikāņu dzejnieku Robertu Vilovu, kurš pagājušā gadsimta 50. gadu
sākumā no Amerikas emigrējis uz Franciju un pat sācis dzejot
franciski. Literārajam pētījumam iznākot, būtu loģiski, ja
tas netiktu pat pamanīts, taču šī ir tā retā reize, kad grāmata
saceļ skandālu!
Roskofs nav to gaidījis. Vēl vairāk – saceltā jezga viņu
mulsina, kaitina un biedē. Lasot atsauksmes par savu
darbu, viņš prāto: “Viss bija gan taisnība, gan meli. Es lasīju
falsificētu protokolu. Kas sagrozīts ar konkrētu mērķi. Negodīgu.
Tas nav godīgi. Tas neesmu es. Tas nav mans darbs. Un tieši tas
bija pats dīvainākais: pašam sevi nepazīt, lasīt tāda cilvēka
portretējumu, kurš neesmu es, bet kuram tomēr ir mans vārds.”
Tad nu Žanam Roskofam ir jāizlemj, ko darīt . Ar novecojuša
dona Kihota cienīgu sparu, mulsa sašutuma pārņemts, viņš cenšas
nevardarbīgi un godīgi cīnīties pret nostādnēm, kas tiecas
iznīcināt gan viņa darbu, gan viņu pašu.
Rakstnieks Žanu rāda kā pagurušu pusmūža vīrieti, kurš pēc
šķiršanās zaudējis savu sievišķīgo otru pusi un ir daļēji apdzisis,
bet nekādā gadījumā nav ļauns vai aizspriedumains. Taču mūsdienu
pasaulē raganu medības ir vismaz tikpat populāras, kā senatnē. Ja
esi pasludināts par nepareizo, visdrīzāk, iespēja attaisnoties
tāpat būs caur “ūdens vai uguns pārbaudi”, pat tad, ja tā nenotiks
burtiski, slīcinot vai sadedzinot.
“Etampas gaišreģis” ir romāns, kas lasītāju
izaicina un mudina sarosīties, nopietnāk apzināties savu pozīciju
šajā dzīvē. Kas mēs esam un kas ir svarīgs, bet kas – atmetams un
nesvarīgs? Kā un kāpēc tik plaši darbojas izslēgšanas kultūra un
kāpēc mēs tai piešķiram tik lielu varu? Kāpēc mēs visbiežāk šādos
procesos tikai noraugāmies?
Ābels Kantēns ir godalgota franču
rakstnieka un advokāta Alberika de Gejardona literārais pseidonīms.
Par romānu “Etampas gaišreģis” autors saņēmis vairākas Francijas
literārās prēmijas, tostarp “Maison rouge” un prestižo “Prix de
Flore”, kuru 1994. gadā iedibinājis F. Beigbeders.
Pieejama arī e-grāmata.
Ieteikusi un no franču valodas tulkojusi Inta Šmite.
