Tie, kuri lasījuši Ilonas Balodes pirmo grāmatu “Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā”, noteikti atceras tās bezrūpīgi trakulīgo vēstījumu un noskaņas. Divu mākslinieku pāris, mūziķis un aktrise, stopējot un dažreiz arī lidojot dodas pāri vai puspasaulei, lai galu galā nokļūtu Ķīnas galvaspilsētā Pekinā. Viņu piedzīvojumi ir interesanti un pašu attieksme pret Ceļu – vieglprātīgi paļāvīga, savaldzinot gan lasītājus, gan dažādos ceļā sastaptos cilvēkus. Otrajā grāmatā "Ielu muzikantu piezīmes" , kuru Ilona Balode rakstīja septiņus gadus, skaudri nolasās divi laikposmi: pirms un pēc liktenīgās dienas, kad Rolandu Ūdri notrieca auto. Vēstījums plūst negantā straumē, savā ceļā aizraujot līdzi itin visu: labos un sliktos brīžus mūziķa un rakstnieces kopdzīvē, mijiedarbošanos ar tuviniekiem, draugiem un paziņām, ceļojumus, kas notikuši pirms un pēc Rīga-Pekina aprakstītā laika. Vārdu sakot, šī ir līdz kailumam un vēl dziļāk atklāta grāmata par Ūdrīti un Balodi. Viņu sastapšanos, kopīgajiem klejojumiem un mājuptiekšanos. Radīšanu un graušanu. Legālām un nelegālām vielām un vieliņām, kas paplašina apziņu un sašaurina iespējas – vai otrādi. Šis ir traks pārītis, un traka ir arī grāmata.
Jau ar pirmajiem teikumiem autore uzbur ainu, kas atklātības un
godīguma ziņā raksturos visu tālāko grāmatu, pastāstot, kā notika
viņas un Ūdra iepazīšanās. Un ar katru tālāko lappusi stāsts kļūst
arvien ievelkošāks. Uz varoņiem var dusmoties, var turēt
īkšķus, lai viņiem veiktos, var... visu, bet nolikt grāmatu malā
nevar – Ilona Balode veiksmīgi paķer lasītāju uz “mušpapīra” un
neļauj atrauties no lasīšanas. Nelīdz pat grāmatas
pamatīgais svars, kurš pārsniedz pusotru kilogramu. Lasītāja vēlme
ar katru lappusi arvien dziļāk iekļūt Ūdrīšu-Baložu ģimenes dzīvē
ir tikpat nevaldāma, kā Alisei, kad viņa pārvietojās pa Brīnumzemi,
Ilonas Balodes teksts ne vien ieintriģē, bet burtiski apvārdo
lasītāju, rādot dzīvi un pasauli no neierasta skatpunkta – tāda,
kas raksturīgs samērā nelielam cilvēku skaitam, bet vismaz ārēji
valdzina teju ikvienu rāmas un mierīgas dzīves dzīvotāju.
Piedzīvojums! Piedzīvojums – tā nav tikai ļaušanās straumei, tā ir
arī tādu notikumu pieņemšana un izdzīvošana, kuri lielākajai daļai
cilvēku šķitīs briesmīgi un nevajadzīgi. Vieglprātība un paļaušanās
uz likteni un līdzcilvēkiem šajā darbā (un laikam taču arī dzīvē)
šeit sasniedz apogeju – un vienlaikus atklāj neiedomājamas
izmisuma, cerības un izturības šķautnes. Ilona Balode
pēcvārdā raksta: “Brīžiem vairs nezinu, kas es esmu. Vai esmu
rakstniece vai mūziķe? Aktrise? Mamma? Ūdrīša sieva Ilona? Es
gribētu būt Es. Bet laikam jau arī Es es neesmu. Kas tad es esmu?
Es varētu būt Pateicība. Vai jūs mani pieņemsiet?”
Pieejama arī e-grāmata.
