Lugas

Pauls Putniņš (1937) ir viens no ražīgākajiem latviešu dramaturgiem, kura lugas pārsvarā vispirms nonāk uz teātra skatuves un tikai pēc tam grāmatā. Autors, jau sākot ar pirmajiem darbiem 1968. un 1970. gadā, precīzi notver laikmeta garu un gan ar asu satīrismu, gan labvēlīgu ironiju ļauj skatītājam un lasītājam ieraudzīt to cilvēku tipus, kādus ik dienas satiekam, redzam televīzijā, par kuriem spriežam pie vakariņu galda, bet īpaši drosmīgie var mēģināt P. Putniņa lugās saskatīt arī paši sevi. Laikmeta ironijas kulminācija bija vērojama sižetiski saistītajās komēdijās “Ar būdu uz baznīcu” (1987) un “Ar Dievu pie zemes” (1991), kas ieguva milzu popularitāti trešās atmodas laikā un tika iestudētas gan profesionālajos, gan amatieru teātros.
Krājumā “Lugas” ievietoti seši darbi, kas tapuši laika posmā no 1999. līdz 2004. gadam: komēdijas “Mīlestības jūras sēkļi”, “Labā tīrības sajūta”, “Kvēli ilgotā”, “Bez mūzikas un puķītēm”, “Nost važas” un melodrāma “Zelta koki, zelta skaidas”. Pauls Putniņš meistarīgi attēlo Latvijas otrās brīvvalsts tapšanas laiku – aktieru iesaistīšanos politikā, valdības krāsniņu mūrēšanu, tautas mainīgo noskaņojumu, kad pielūgtais var vienā mirklī kļūt par nīsto un nicināto. Pēdējos gados tapušo lugu tematika skar arī šī brīža aktualitātes – pretsmēķēšanas kampaņas un cilvēktiesības, seksuālo izlaidību un ģimenes atbildību, vēstures interpretēšanu un valsts nozagšanu. P. Putniņa literārais valdzinājums slēpjas prasmē attēlot lietas, personības, notikumus un ironizēt par tiem tā, ka nekur tiešā tekstā nav nosaukts apsmiekla objekts, taču visiem uzreiz ir skaidrs, par ko īsti ir runa.