Lida. Citādā

„Tev tas ir jāizdara! Tev jāuzraksta grāmata par mūsu Lidu!” tā klasesbiedri tikšanās reizēs mudinājuši pazīstamo radiožurnālisti Ingrīdu Strodu. Tā tapusi grāmata par Lidiju Pupuri – kādreizējo Dailes teātra III studijas audzēkni, Eduarda Smiļģa, Pētera Pētersona aktrisi, par viņas dzīvi, lomām, uzskatiem un dzīves filozofiju. Par aktrisi, kura vēl vienmēr nenogurstoši iepriecina savus skatītājus gan uz Dailes teātra skatuves, gan dzejas lasījumos, gan kino un televīzijas ekrānā.

„Uzticība, pat fanātiska pieķeršanās kaut kam iemīļotam, pārbaudītam, savam – tā ir viena no skaistākajām stīgām daudzās Lidijas lomās. Viņa alkst gudra, intelektuāli piesātināta repertuāra.”
Pēteris Pētersons

„Mani vienmēr ir saistījusi Lidijas Pupures tēlu iekšējā norise. Viņa tēlu atklāj pakāpeniski, organiski, viņas tēlojumā nav tukšu momentu. Viņa mēģina satvert būtisko un parāda to nepārtrauktā procesā. Mani pie aktrises saista arī tas, ka savus tēlus viņa analizē intelektuāli, ar lielu loģikas spēku, taču prot atklāt tos ļoti emocionāli. Viņa ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret režisoru. Un tas ir labi.”
Felicita Ertnere

„Visbūtiskākā man aktrises personībā šķiet viņas pietāte un goddevība pret Mākslu, kas apvienojas ar profesionalitāti, lepnumu un pašcieņu.”
Guna Zeltiņa

„Lidija ir ārēji ļoti ieturēta aktrise. Ir cilvēki, kuru pareizums izraisa žāvas. Viņas pareizums izraisa cieņu, jo man liekas, ka tas ir liela gribasspēka radīts, pašas uzbūvēts pareizums. Tā ir viņas attieksme pret pasauli. Tie ir tie desmit Bībeles baušļi.”
Edīte Tišheizere

„Lidija ir ļoti īpatnēja aktrise. Vispirms jau – viņas balss tembrs. To nevar sajaukt ne ar vienu citu. Turklāt jūtams, ka viņa ļoti rūpīgi gatavojas un līdz sīkumam ir pārdomājusi tekstu. Runas māksla Lidijai ir ļoti izkopta. Manuprāt, aiz Almas Ābeles viņa ir nākamā labākā daiļlasītāja. Tā ir kā Dieva runāšana caur cilvēku. (..) Ja vajadzētu dažos vārdos raksturot aktrisi Lidiju Pupuri, tad es teiktu, ka nav lomas, ko viņa nospēlētu pavirši. Nevienas! Viņa visu dara līdz pamatiem.”
Jānis Liepiņš