Latviešu dēkainis krievu armijā

Ēriks bija acīgs dzīves vērotājs un smējējs par cilvēku vājībām, pat nesaudzējot sevi. Vienmēr un visur labi ieredzēts, apveltīts ar apskaužamu komunikācijas talantu. Viņš bija interesants sarunu biedrs, jo daudz bija lasījis un piedzīvojis.
Galu galā, pārstrādājis krietni pāri pensijas gadiem, brālītis apsēdās, lai rakstītu.
Jānis Streičs

“Otrā pasaules kara nogalē tie, kuri no augšas seko līdzi visam notiekošajam uz mūsu planētas, novērtējuši situāciju karojošo koalīciju frontēs, saprata, ka pašreiz viņiem iejaukties kara norisē nav jēgas. Galvenais – jādomā par nākotni. Viņi zināja, ka uzvarētāji, sajutuši uzvaras garšu, vairs nerimsies un ar savu karogu gribēs iekarot visu pasauli, jo apetīte aug ēdot.”

Izprātot dziļāk par iespējamo, just tagadni un pagātni savijamies vienā kamolā un, ritinot to vaļā, rast dzīves smieklīgo pusi tur, kur citi vaimanā, – tas raksturīgs tikai Ērikam Streičam. Labestīgs stāstnieks, sabiedrības dvēsele, jaunībā gatavs doties pretī savam sapņu kuģim, pat braucot uz vagona jumta...
Grāmatā aprakstītas latviešu un igauņu puišu gaitas krievu armijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Trulums un loģiskā saprāta trūkums, kas tajā valdīja toreiz, šķiet, nav mainījies, bet kļuvis tikai vēl dziļāks un noziedzīgāks. Bet jaunība un izcila humora izjūta to padarīja panesamu, un krievu militāristu īstā seja te atklājas zem daudziem slāņiem.
Maija Migla-Streiča

“Pie nākamā galda mums deva gimnastjorku, tas ir kā krievu tautiskais krekls no bieza kokvilnas auduma zaļgani pelēkā krāsā ar stāvu krādziņu, kuru aizpogā ar mazām zvaigžņotām bronzas krāsas podziņām. (..) Šis kreklveida apģērba gabals netika bāzts biksēs, bet karājās tām pāri, un, kad Otrā pasaules kara nogalē krievi ienāca Latvijā, vietējie mēļoja: – Ātrāk jau miera nebūs, kamēr krievs nesabāzīs kreklu biksēs.”