Etampas gaišreģis

Žans Roskofs, nesen šķīries un pensionējies pasniedzējs, ir uzrakstījis grāmatu par maz zināmu amerikāņu dzejnieku Robertu Vilovu, kurš pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā no Amerikas emigrējis uz Franciju un pat sācis dzejot franciski. Grāmatu izdod neliela izdevniecība, un šāda veida darbi parasti neizraisa kritikas lavīnas. Bet ja nu izrādās, ka dzejnieka dzīvesgājums glabā kādu noslēpumu, par kuru lasītājs līdz ar Žanu Roskofu uzzina tikai pēdējās lappusēs? Romantiskais un panaivais Žans krīt nežēlastībā un saņem, viņaprāt, nepamatotus pārmetumus. Viņš taču jaunībā bija aktīvi cīnījies par cilvēktiesībām, bet tagad tiek apsūdzēts rasismā, lai gan viņa uzskati nav mainījušies.

Ābels Kantēns ir izmantojis stāstu par šo fiktīvo amerikāņu dzejnieku, lai aptvertu samērā plašu tēmu loku, tostarp par mūsdienās aktuālajiem jautājumiem saistībā ar kultūras piesavināšanos, woke kustību un it īpaši izslēgšanas kultūru, ko papilnam dabū izjust grāmatas varonis pēc tam, kad viens ieraksts sociālajos tīklos uzkuļ ellišķīgu virpuli.
Daži franču literatūras kritiķi A. Kantēnā saskata M. Velbeka mācekli vai vismaz viņa iesāktās lietas turpinātāju, jo autors niansēti sniedz norādes uz mūsdienu sabiedrībā samilzušajiem jautājumiem, kurus visbiežāk apņem politkorekta klusēšana.

Ābels Kantēns ir godalgota franču rakstnieka un advokāta Alberika de Gejardona literārais pseidonīms. Romāns “Etampas gaišreģis” ir saņēmis vairākas Francijas literārās prēmijas, tostarp “Maison rouge” un prestižo Prix de Flore, kuru 1994. gadā iedibinājis F. Beigbeders.

Ieteikusi un no franču valodas tulkojusi Inta Šmite.

“... man šķiet, ka nevar mest pār vienu kārti ar industriālu vērienu īstenota genocīda noliegšanu un, piemēram, kāda vārda lietošanu pārnestā nozīmē, kaut arī šim vārdam citā valstī dzīvojošas sabiedrības daļā ir sāpīga emocionāla slodze, tās nav salīdzināmas lietas, vai arī cilvēki ir kļuvuši tik jūtīgi, ka varbūt jāatsakās no sabiedriskas dzīves un jānocietinās savā mājā, un no tās jāiziet tikai uz īsu brīdi, lai tiktos ar īpaši izraudzītiem cilvēkiem, kuri lieto tos pašus vārdus un tiem piedēvē tādu pašu nozīmi kā jūs, lai būtu pārliecība, ka neviens netiks aizvainots, jo nu tā ir kļuvusi par mūsu, gaudeno un kuslo radījumu, laikmeta apsēstību – vēlme aizsargāt emocionālo drošību un nekad, NEKAD nesastapties ar vārdu, kas varētu šīs jūtas aizskart.”
Citāts no romāna “Etampas gaišreģis”