Pelēkzils uz rozā

"Tas nu ir kas nebijis latviešu literatūrā! Sulīga valoda, dzīvīga iztēle, humors, kas noved pie smiešanos balsī līdz elpas trūkumam. Netrūkst ne šodienas sadzīves folkloras, ne arī politiskas ironijas. Izlasīju ar baudu un patiesu sajūsmu," – tā par TR Notāra (jeb Laura Vanaga) pirmo stāstu krājumu “Belašs jeb Vilcienā lasāma grāmata” portālā – www.goodreads.com rakstīja Ģirts, un šie vārdi var rotāt atsauksmes arī par jaunāko rakstnieka sasniegumu.

Tizleņu Reģistra Notārs, kas latviešu literatūrā sevi pieteica ar grotesko īsprozu, ir pamatīgi ievicinājis spalvu savās beletristiskajās tradīcijās un dažu labu apbrīnojami vitālo personāžu iesaistījis spriedzes pilnās un gluži vai neticamās, taču visnotaļ reālistiski atspoguļotās dēkās asprātīgajā un paradoksālajā romānā “Pelēkzils uz rozā”.

Pēteris Lielais – jauns vīrietis, kurš augumā un spēkā ir tuvs Kārļa Skalbes Milzim un Annas Brigaderes Lutausim vienlaikus – kopā ar savu iecerēto bibliotekāri Ilzīti dodas uz tumšajiem un dziļajiem Kurzemes mežiem, lai atrastu bez vēsts pazudušo onkuli Ēvaldu, kurš dzīvo kopā ar Ilzītes māti Almu. Ap apsēsto fizmatu, zinātnieku-entuziastu jau no “Belaša” laikiem plīvojusi noslēpumainība. Tāpēc par viņa darbiem un likteni ne tikai raizējas tuvinieki un draugi, bet arī interesējas bruņotu svešzemju avantūristu banda. Tiem ierodoties, miermīlīgi apcerīgā meža mājiņas gaisotne pārvēršas trillerī, kurā uz spēles liktas romānu personāžu dzīvības. Taču naktī Pēteris pēkšņi sastop kādu, kas savukārt ir rada deus ex machina, un vājajai cerībai par labā uzvaru pār ļauno ne tikai pasakās sāk dīgt spārni...