Pie mikrofona Gunārs Jākobsons

Vecākā paaudze, kura piedzīvojusi Latvijas radio veidotās Mikrofona dziesmu aptaujas, iespējams, atceras ilggadējo vadītāju Gunāru Jākobsonu. Citi tālaika cilvēki, iespējams, atceras sporta komentētāju Jākobsonu, vēl citi varbūt zina Gunāru kā dziesmu svētku vadītāju Mežaparka estrādē. Lai kādā jomā grāmatas varonis būtu darbojies, viņa radošā mūža darbarīks allaž bijis mikrofons.

Nu, kad mikrofons daļēji nolikts malā, Gunārs Jākobsons sēdies pie baltas lapas, lai izstāstītu savu dzīvi: pirmās bērnības atmiņas, puikas gadu delverības, studiju laiku un pasakainos piedzīvojumus, komentējot pasaules meistarsacīkstes un Olimpiskās spēles.

“Dzīve – tās ir dziļas grambas un augsti, spoži mākoņi. Tā ir reāla, piezemēta esība un mūžam neatrisināma mīkla. Un, ej nu sazini, kāpēc, bērnībā čīgājis vijoli un spēlējis tēva blumīzeri, esmu bēdzis no mūzikas skolas. Vai kālab, teicami absolvējis Juridisko fakultāti, ne dienu neesmu strādājis par juristu…“

Taču vislielākā mīkla man pašam ir tas, ka un kā tapusi šī grāmata, jo vēl pirms dažiem gadiem zvērēju, ka savā mūžā nevienu grāmatu rakstīt negrasos. Bet, lai nu kā: ja tajā ieskatīsieties vai to izlasīsiet, būšu pateicīgs un pagodināts.

Lai pat vistumšākajā naktī jums pretī steidz spožas un jautras GUNIS, mudinot sekot manai devīzei: “Degunu – augstāk par degungalu!”