“Piktais sentiments” – grāmata tiem, kas bez tās nevar
Iznākusi un ar sirsnīgu tikšanos draugu un domubiedru lokā atvērta kāda īpaša grāmata – izcilās tulkotājas un esejistes Silvijas Brices “Piktais sentiments”.
“Un te jau viņa nāk – daiļa un ugunīga, un skaistums ir ikreiz citāds, un bijība ikreiz tā pati.” Tā Silvija raksta par Sauli, bet līdzīgi sajūtamies, atšķirot šo ārēji un iekšēji daiļo krājumu un līdz pat matu galiņiem ienirstot viņas pārdomās par valodu, laiku, mīlestību. Zudīgo un mūžīgo. Ir cilvēki, kam šī grāmata ir vajadzīga tikpat ļoti kā ilgojamies rupjmaizes vai dzimtās zemes. Ir cilvēki, kuri atšķirs un nesapratīs. Pašiem jāzina, kuriem piederat.
Literāri spilgtais un emocionāli bagātīgais eseju krājums izšķīlies no Silvijas Brices pārdomām, kopā ar “uzticamo zirgu Verteru” vērojot saullēktus Rīgas Jūrmalā. “Pikto sentimentu” zināmā mērā var uzskatīt arī par turpinājumu Silvijas pirmajam eseju krājumam “Baigās piezīmes”, kurš piedzīvoja vairākus papildmetienus. Par krājumu “Baigās piezīmes” autore saņēma Dzintara Soduma balvu.
Tiem, kas kaut reizi mūžā lasījuši Silvijas Brices tulkotu grāmatu, ir skaidrs, ka arī latviešu valodu viņa pārvalda līdz dziļākajām dzīlēm. Un jā, šī krājuma pirmā daļa veltīta Silvijas pārdomām par to, kas šobrīd notiek ar latviešu valodu un tajā runājošajiem. Izklausās garlaicīgi? Ha, tad nu gan jūs nezināt, kas un kāda ir Silvija Brice. Viņas valoda dzirkstī un uzsprikstī, nekāda politkorektuma un pusvārdu, emocijas nāk laukā kā lava no vulkāna. Neapturami, skaisti un dedzinoši. Jo Silvijai sāp, ka “cilvēki, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, šo valodu vairs nejūt. Pārzina tikai vienu, gaudenu, nokrejotu, liesu valodas slāni.”
Ejam dziļāk, kur, saullēktus vērojot, “tvan ievas, kūko dzeguzes, un meža baloži mauj kā mazas govis.” Tā ir mūsu vienīgā zeme un mūsu jūra, kas bijušas pirms mums un būs vēl ilgi pēc. Bet mēs drīkstam vērot saullēktus un dejot vēja un viļņu ritmā, apzinoties savu niecīgumu pasaules priekšā un vienlaikus to, ka no mums pašiem ir atkarīgs ļoti daudz. Dzīve, mīlestība un valoda. “Mēs tiksim sveikā cauri, vai jums tā neliekas? Tas nekas, ka neliekas, vienalga tiksim,” saka Silvija Brice.
Silvija Brice ir studējusi ģermānistiku Latvijas Valsts Universitātē, bijusi redaktore vairākās Latvijas izdevniecībās. Jau ilgus gadus nodarbojas tikai ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu valodas. Saņēmusi daudzas literāras balvas un neviltotu lasītāju mīlestību.
Iztulkoto grāmatu skaits nedaudz pārsniedz 200, tulkoto autoru vidū ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Mārgareta Atvuda, Salmans Rušdi,Maikls Kaningems, Keita Atkinsone u. c.
Pieejama arī e-grāmata.
