Vietējā stacija

Latviešu rakstniece Anna Katra ir pazīstama ar romāniem “Cilvēks, kurš skatās” un “Visiem laimīgas beigas”. Autori raksturo spēja aizrauties ar savu varoņu pārdzīvojumiem, un šī spēja, pēc pašas atzinuma, ir atslēga motivācijai rakstīt daiļliteratūru, ļaujot citādi paskatīties uz personisko dzīvi.

A. Katras trešā romāna “Vietējā stacija” galvenajai varonei Aelitai kādā romantisku noskaņu un negaidītu norišu caurstrāvotā maija vakarā arīdzan nākas atskatīties uz savu pagātni un uzskatiem ar citādām acīm. Līdz šim Aelita bijusi gana apmierināta, jo viņas dzīve rādījusies sakārtota: ir labs grāmatvedes darbs, ir pieklājīgs dzīvoklis galvaspilsētā. Dienas ritējušas rimti un prognozējami. Taču viens spontāns lēmums var izsist no šķietamā līdzsvara, un, skat: visnotaļ cienījamā sieviete labākajos sievietes gados pēkšņi atrodas tādā vietā, kur pat autobusi vairs nepietur.

Lai pārvarētu liktenīgo nejaušību radīto kultūršoku un jūtu mulsumu, no ierastās lielpilsētas vides nokļūstot īstā provincē, Aelitai ir spiesta rīkoties nepavisam ne tā, kā agrāk liktos pieņemami un saprotami. Neparastie apstākļi diktē neparastus spēles noteikumus, un mazpamazām sieviete tos pieņem. Jo – kas zina – varbūt patiesi iespējams arī laimests. Un tad varbūt Aelita varēs aizmirst vārdus, kurus viņa sacīja gandrīz svešam vīrietim kādā spējā atklāsmes brīdī: “Tu sēdi visu dzīvi kā tāda vietējā stacija, bet vilcieni tikai brauc garām, garām, garām...”