Es vienādiņ brīnos par to, kā man līdz šim izdevies tā arī nesatikties ar Ivetu Galēju dzīvē. Jo, kad lasu viņas grāmatas, man ir sajūta, ka mēs esam kopā augušas, visu mūžu draudzējušās un, visticamāk, iepriekšējā dzīvē dvīņumāsas bijušas. Tik ļoti man patīk viņas receptes, viņas garšvielu apraksti un to lietošanas stils.

Grāmatas "Garšvielas" un "Garšaugi", manuprāt, ir jāpārdod/jāpērk komplektā. Ja Jums ir tās abas, tad ir skaidrība galvā un virtuvē - tik uzšķir lapu, izlasi vajadzīgo padomu, un ieber zupā to, kas pienākas. Ja vienas no tām nav, tad tikpat kā klibs, bez vienas kājas. Jo labā virtuvē un labā ēdienā ir gan garšvielas, gan zaļumi.

Abas grāmatas veidotas līdzīgi - kopējais garšvielas apraksts, padomi garšvielas lietojumam ķermeņa lutināšanā, tad dvēseles veldzēšanā, un visbeidzot kulinārijā. Arvien pieķeru sevi izmantojam šīs grāmatas divējādi: kad man prasās izklaides, es šķirstu, lasu un pārlasu garšvielu aprakstus - tajos daudz par vēsturi, brīnumainiem atgadījumiem, pārsteidzošiem faktiem: aizraujoši kā hobitu piedzīvojumu lasīšana bērnībā. Bet tad es nolieku grāmatas plauktā, lai paņemtu gatavošanas brīdī: un uzreiz viegli atrodu vajadzīgo padomu kulinārijas pielietojumam, neklaiņojot un nemaldoties starp (tobrīd) liekās informācijas rindām. Lai arī lielākā daļa recepšu man neder tādas kā ir, jo tās bieži vien nav veģetāras, tomēr man tas netraucē it nemaz - es jau sen kā pētu receptes pavisam citādi: es tajās meklēju gatavošanas principus, iedvesmojošas idejas, neparastus vai līdz šim nepazītus paņēmienus, vienkāršību, skaidrību - un to visu es atrodu Ivetas receptēs biezā slānī. Lai arī "Pikantā vista ar baziliku" šķietami nav manā topā, tomēr es jau zinu, ka tofu ar attiecīgajām garšvielām un gatavošanas paņēmienu - būs! (Patiesībā - jau bija. :) Tas iznāca perfekts, lielisks, tas bija tik ātri un tik garšīgi!) Vietām es pašapmierināti nopriecājos, ka protu to vai šo garšvielu "ķemenim un dvēselei" izmantot daudzveidīgāk nekā grāmatā aprakstīts, bet vietām pielīmēju grāmatas malās līmlapiņas - šite kaut kas jauns, vēl neizmēģināts, jāpārbauda, jānogaršo. 99,9% no visa, ko izmēģinu, ir superīgs! (Atlikušo procenta daļu norakstu uz savu nemākulību vai izklaidību gatavošanas brīdī).

Laikam vienīgais, kas šajās grāmatās mani mazliet sarūgtina, ir bilžu apstrāde. Patiesībā jau tā nav tikai šīs grāmatas vaina, bet masveidīga un hroniska kaite Latvijas pavārgrāmatu un ēdienžurnālu pasaulē. Nu kur var šitā pārcensties ar krāsu paspilgtināšanu, akli, vai? Gan jau, ka fotogrāfiju apstrādātājam šķita, ka spilgts ēdiens izskatīsies garšīgāk - bet, kad grib kā labāk, iznāk kā vienmēr. Bumbieri "Garšvielu" 39. lpp. izskatās nevis garšīgi, bet tik psihodēliski, kā būtu ar fosforu, nevis kadiķogām pārkaisīti, un Zaļo zirnīšu zupa "Garšaugos" un jēra gaļasun lēcu sautējums "Garšvielās" - tā, it kā to vienreiz jau kāds būtu ēdis un pēc tam pa vienu vai otru galu izvadījis no ķermeņa. Ķirbju biezzupa vienā krāsā ar kečupu. (Šeit atrodas Nīgrā Kaķa ģīmis...) Un tā tālāk. Īsāk sakot - lasiet tekstus un izmantojiet padomus: ar tiem viss šajās grāmatās ir vislabākajā kārtībā.

Dita Lase, vegus.lv, 28.01.2014.