Britu kriminālromānu rakstnieces Rutas Vēras rokraksts ir jau pazīstams: pirms pāris gadiem latviešu valodā iznāca viņas grāmata “Tumšā, tumšā mežā” – intriģējoša versija par to, kā var beigties sen nesatiktu skolas un studiju biedru kopā sanākšana.

Mūsdienu pasaulē itin viss, tostarp literārā “karte”, kurā dzīvojam, plūst uz priekšu tādā tempā, ka šķiet: nekas vairs nav ilglaicīgs – kur nu vēl kādas grāmatas panākumi. Taču ir daži izņēmumi – tie, kurus, laikam paejot, sākam vispirms piesardzīgi un tad arvien noteiktāk dēvēt par klasiku.

Suitu novads allaž bijis viens no savdabīgākajiem Latvijā: to ar prieku un interesi apmeklējam paši, turp ar lepnumu vedam ārvalstu viesus, rādām košos “trako krāsu” tautastērpus, smejam, dzirdot Suitu sievu asprātīgo apdziedāšanos, atceramies, ka šai Kurzemes vidus reģionā vienīgajā valda katoļticība, kamēr pārējā Latvijas rietumdaļa ir luterticīga...

Lai gan fantāzijas žanra literatūra pēdējo gadu laikā iekarojusi noturīgu popularitāti Latvijas lasītāju vidū un līdztekus tulkotajai literatūrai tiek izdoti arvien jauni latviešu fantastu darbi, pašmāju autori žanram būtisko “pārdabisko faktoru” līdz šim visbiežāk meklējuši dažādu pasaules tautu mitoloģijā, nevis latviešu folklorā.

Stāstu krājumi joprojām šķiet teju vai populārākais prozas paveids jaunākajā latviešu oriģinālliteratūrā – īsprozas žanrā sevi piesaka gan jau pazīstami rakstnieki, gan prozas debitanti.